Atceros Hariju Sūnu kā jau iesirmu, taču staltu, mūžam straujā gaitā kustīgu vīru, Konservatorijas pasniedzēju, Deju svētku virsvadītāju, dažādu deju konkursu žūriju locekli ar vienmēr degošām acīm, straujiem žestiem, kaismīgu runas veidu. Savu taisnību viņš bija gatavs aizstāvēt ar putām uz lūpām. Ak vai, ja viņš kāda deju kolektīva priekšnesumā saskatīja necieņu pret latviešu tautas tērpu, nekārtīgu matu sakārtojumu vai kādas vaļības kustībās un partneru attiecībās! Tie tika nežēlīgi nosunīti!