“Laimes brīdis ir ļoti īss.” Alpīnists un zemessargs Ulmanis par sarežģīto un bīstamo kāpšanu Everestā

“Tas laimes brīdis ir ļoti īss īstenībā,” raidījuma vadītājam Paulam Timrotam stāsta Ulmanis. “Tur tās emocijas ir visādas. Es visus savus spēkus izmantoju, lai tiktu tur augšā, bet laiku pa laikam skatījos un pie sevis domāju: “O, johaidī, te būs jākāpj lejā. Nebūs viegli!” Tāpēc kalnā uzkāpt, tas neskaitās, ja tu nenokāp sveiks un vesels lejā, diemžēl tā tas ir. Tā lejā kāpšana ir daudz, daudz, daudz grūtāka nekā kāpt augšā.”

Ulmanis stāsta, ka taciņa, kas vedot uz Everesta virsotni, ir ļoti šaura – pa to varot iet viens cilvēks: “Cilvēki nāk lejā, kāpj augšā. Tas nozīmē, ka tie, kas nāk lejā, viņiem ir kaut kā jātiek garām visiem.” Tāpat uz kalna virsotni dodas tad, ja ir labi laikapstākļi. “Tur ir šausmīgi bīstami, īpaši virsotnē – šausmīgi stāvs, akmeņains, ledains. Tur nav joki,” piebilst alpīnists. Gadā aptuveni 1000 cilvēki kāpj kalnā dienās, kad ir labs laiks, priekšstatam pastāsta Ulmanis.

Vienīgā liecība, ka esi bijis kalna virsotnē, ir fotogrāfijas. “Tur tik šausmīgi auksts, ka nevar nofotografēties. Tas jau prasa laiku. Tu jau pats nefotografē, tev kādam jāpalūdz, lai viņš nofotografē, – viņam cimdi jāģērbj nost. Tur tik šausmīgi auksts, vējains un nepatīkams. Protams, tu gribi, lai fotogrāfija ir okay, kas arī ir ļoti grūti, – ar cimdiem vai plikām rokām kaut ko nofotografēt,” stāsta Ulmanis, kurš var lepoties ar maijā uzņemtu attēlu Everesta virsotnē.

Pilnu raidījuma ierakstu vari noklausīties šeit!