Mārtiņš Egliens atklāj, kā viņa slimība ietekmēja ģimenes attiecības

"Vistrakāk bija brīžos, kad visapkārt notiek burziņš un man tik ļoti gribas pajokot, bet vienīgais, ko varu, ir atvērt muti un atkal aizvērt. Un viss, ko vēlies pateikt, paliek pie tevis.

Mēs ar sievu neesam apsēdušies un analizējuši, kā kuram šajā laikā ir bijis...

Protams, Ditai ir grūti, bet, kā viņa vienā intervijā teica: "Jā, ir grūti, jo ir vairāk jāstrādā, jāskrien, lai finansiāli varētu savilkt galus kopā, bet Mārtiņam, iespējams, ir daudz grūtāk." 

Dita ir teikusi, ka vīrieši krīzes izdzīvo smagāk, jo atbildības nasta viņu gēnos sēž no aizlaikiem. Uz jautājumu, kā tika galā ar to, ka nespēj mājās "atnest mamutu", viņš atbild: "Grūti, protams! Dzīvoju sajūtās, ka pienāks diena, kad atnesīšu divus.

Dažkārt arī palīdz sajūta, kad domās pacelies pāri visam – jo augstāk, jo labāk! – un paskaties uz to, kas tev ir.

Jā, man nav balss, bet man ir fantastiska ģimene visplašākajā nozīmē, man ir sieva, bērni, es dzīvoju demokrātiskā valstī, kurā nav kara. Man ir rokas, kājas, puslīdz skaidrs saprāts. Vienkārši paņem un vienu dienu uzskaiti visu, kas tev ir...

Protams, dienā, kad piecelies un viss ir slikti, labāk šādus prāta eksperimentus neveikt. (Smejas.) Taču man patiešām ir daudz, par ko priecāties. Kaut vai par to, ka ir, kur dzīvot. Jo daudzviet tā nav."

Viņš arī pastāstīja, kā veselības izmaiņas uztvēra bērni. "Ļoti elastīgi – mazā meita pat ātrāk nekā septiņpadsmitgadīgais puika. Viņa diezgan veikli saprata, ka jālasa no lūpām, atšķirībā no sievasmātes, kura reiz bija tā apjukusi, ka sāka man bļaut ausī..."

Jau vēstīts, ka Egliena veselības stāvoklis ir uzlabojies un viņš atkal var runāt. Neraugoties uz veselības stāvokļa uzlabošanos, viņš nolēmis aiziet no Latvijas Nacionālā teātra.

Vairāk lasiet izdevuma "Ieva" 5. jūlija numurā.