Malvīne Mantiniece ir jauna meitene, kas jau sen nodarbojas ar koklēšanu, un viņas instruments ir smaga jo smaga koncertkokle ar 29 stīgām, slēdžiem un visu pārējo, kas pienākas. 

Folkloras draugu pulciņā Malvīne nonāca pirms pāris gadiem. Kā ieraudzīja Dižkokli, kas tika skaņota viņas darba vietā – Tautas mūzikas instrumentu laboratorijā, tā iemīlēja tautas muzicēšanu. Nu darbojas kopienā “Rīgas Danči” un ir vienīgā, kas pārvalda Dižkokli jau tādā līmenī, ka var saspēlēt kopā ar tādiem mūzikas grandiem kā “Pērkons” un “Ducele”.

Svētdien Malvīnei kopā ar grupas biedru Dzintaru Jēkabu nācās agri no rīta no Cēsīm, kur notika "Etnodienas", doties atpakaļ uz Rīgu. Apvienība “Rīgas Danči”, kurā abi darbojas, bija aicināta muzicēt Latvijas Nacionālo karavīru biedrības svinīgajā sapulcē Kara muzejā. Rīgā vēl vajadzēja Dižkokli no Māmuļas nama aizdabūt uz Kara muzeju, pa ceļam piestājot pie Brīvības pieminekļa, kur tapa simboliskais foto. Uzņēmuma fonā redzami Tēva dienas gājiena dalībnieki.

Simboliski, ka Nacionālo karavīru biedrības simtgade un Tēva diena sakrita vienā dienā. Epizode no svinīgā pasākuma Kara muzejā. Kad Malvīne kopā ar Rozīti Katrīnu Ponni un Dzintaru koklēja un dziedāja slaveno latviešu strēlnieku dziesmu “Neplēs ūsu!”, tad vismaz 120 vīru balsis dārdināja piedziedājumu kopā. Sajūta – kā Dziesmu svētku tribīnē starp vīru kora basiem. Tomēr pārlieku aizpriecāties par dziedāšanu kopā ar Nacionālās karavīru biedrības vīriem nebija laika, jo ceļš tūlīt ātri veda atpakaļ uz Cēsīm.

Un ko mēs redzējām Cēsīs? Pie Cēsu izstāžu nama pulcējās jaunieši ar tautas mūzikas instrumentiem. Skanēja viss pagalms, gandrīz kā pirms simfoniskā orķestra koncerta, tikai melodijas priecīgākas. Dažs pat uzdejoja pie pijolīšu skaņām.

Klāt koncerta sākums. Ar dūdu uzsaukumu koncertu sāka skolotāji Rasa, Katrīna un Madara. Skolotājs Kevins nespēlēja, bet ne tāpēc, ka Tēva diena. Turpat līdzās auklē viņa un Madaras bērniņu.

Ar rāmu un apmierinātu smaidu koncertu vēroja Gita Lancere no Nacionālā kultūras centra. Gita ir “Etnodienu” aizsācēja tālajā 2009. gadā. Jautāju, kā ienāca prātā tāda doma? Gita:

“Toreiz bija situācija, ka jauniešiem starp 15 un 25 gadu vecumu tā īsti nebija kur sapulcēties ar saviem vienaudžiem. Mazajiem ir vesela izglītības programma un svētki “Pulkā eimu, pulkā teku”, lielajiem – festivāls “Baltica”. Tā nu radās ideja par nedēļas nogales festivālu, kas būtu tāda kā nometne, kur var apgūt jaunas prasmes, bet reizē notiek arī kopmuzicēšana, dejošana.”

Katrīna: “Ja salīdzina ar laiku, kad pati pirmoreiz 2012. gadā Upītē piedalījos “Etnodienās”, tagad notikušas lielas izmaiņas. Jaunieši māk pašorganizēties un ir daudz radošāki. Paši izdomā, kā muzicēt, un nav skubināmi uz aktivitātēm. Tagad viņi ir daudz brīvāki un arī mūzikas instrumentus pārvalda jau labāk par mums toreiz. Kas jauniešiem patīk visvairāk? Noteikti, ka danči. Tā tas bija arī agrāk, jau tad, kad Taurupē vasarās notika nometne "Trejdeviņi spēlmanīši", kur pati kā bērns piedalījos.”

Katrīna atzīst, ka "Etnodienu" rīkošana viņai dod gandarījumu, jo redzams, ka jaunieši ir ļoti priecīgi būt kopā, muzicēt un apgūt jaunas prasmes, kas notika sadarbībā ar Tradicionālās kultūras iniciatīvu centra “KasTe” skolotājiem. Īpaši jau Rožu ģimene. Inese Roze to atzina koncerta noslēgumā:

“Ja pirmajā gadā jaunieši, maigi sakot, bija ļoti rezervēti un labākajā gadījumā teica, lai skolotāja pati braucot, ja tik ļoti vajagot, tad tagad neviens nav skubināms. Pat otrādi, pēc “Etnodienām” dalībnieki nevarot vien atvadīties un dažai labai maigākai dvēselītei pat noritot pa asariņai.”

Taujāju, ko pati Malvīne domā par "Etnodienām" un jauniešiem-tautas muzikantiem: “Zini, ir forši koklētāju ansambļi un nopietnas kapelas, bet tur es nekad neesmu redzējusi tādu aizrautību, drosmi, radošumu, zinātkāri un mācīšanās prieku.

Muzicēšana ir nevis darbs vai kaut kas, kas jādara, bet absolūts prieks.

Nezinu, kāda ir folkloras kopu ikdiena. Ir redzēti tādi, kas jūt spiedienu visu izdarīt pareizi un perfekti. Kam trīc rokas un ļoti bail kaut ko izdarīt nepareizi. Bet ne šajās “Etnodienās”. Te vadītāji līdzi nestāvēja. Ja nu pa brīdim apciemoja, bet ne diži vadīt un rīkot. Jaunieši bija patiesi brīvi! Pašorganizējoši, radoši. Bez bailēm, nosodījuma, sažņaugtiem žokļiem. Viens otru aicina dejot un māca soļus, rāda melodijas, piespēlē pēc vēlmes un savas iniciatīvas.”

Malvīne Mantiniece kopā ar Rozīti Katrīnu Ponni no RLB kopienas “Rīgas Danči” atbild par Dižkokli. Rozīte ir izveidojusi elpu aizraujošu kokļu izstādi Brīvdabas muzejā.

Malvīne izmantoja “Etnodienas”, lai papētītu, kādus kokļu skaņojumus izmanto citi jaunieši, un izdomāja, kā vēl varētu un vajadzētu skaņot Dižkokli, lai varētu spēlēt dančus. Malvīne saka: “Nav koklei jābūt tikai klusam instrumentam, kam jāmeklē īpašu vietu un sērīgas meditatīvas pauzītes. Tā spēj būt arī skaļa.”

Ko domā paši dalībnieki?

Paula no Liepājas folkloras kopas “Ķocis”: “Esmu jau otro reizi šādā nometnē un pazīstu diezgan daudzus dalībniekus. Ir draudzenes no “Tarkšķiem” un “Knipatiem”. Pirmajā reizē ļoti patika, un tāpēc pieteicos arī šogad. Šoreiz bija pavisam citāda programma nekā iepriekš, un bija pārsteigums, ka bija iespēja pašiem darbnīcā darboties ar mūzikas instrumentiem. Visvairāk patika kopmuzicēšana.”

Miķelis no “Rīgas Danču kluba”: “Man ļoti patika, ka bija kaut kas no citas nozares, ne tikai muzicēšana un danči. Piemēram, sviesta kulšana un dabīgās paniņas – bija lieliski par to visu uzzināt, ņemot vērā, ka esam tik tālu prom no naturālās saimniekošanas. Varbūt citreiz var uzaicināt, piemēram, mākslas pārstāvjus, kas mums ko jaunu iemācītu. Kas attiecas uz dančiem, tad es neiemācījos nevienu jaunu. Nākošreiz vēlētos apgūt jaunus dančus.”

Dzintars no “Rīgas Dančiem”: “Esmu pirmo reizi. Domāju, ka būs ļoti maz puišu, bet biju iepriecināts, ka gluži tā nebija. Arī muzikantu bija pietiekami, pirmajā vakarā pat divpadsmit (!) vijoles, es varēju likt akordeonu malā un tā riktīgi izdancoties. Kokli līdzi neņēmu, jo pie skaļas kapelas to nedzird. Manuprāt, ļoti labs un noderīgs pasākums, kur pagulēt gan nebija laika, jo pēc dancošanas līdz pusnaktij turpinājās muzicēšana līdz rīta gaismai.”

Noslēgumā satieku Zani Neimani – Cēsu novada kultūras cilvēku, atbildīgo par šīm “Etnodienām”. Varētu teikt – saimnieci. Taujāju, ko novadam dod “Etnodienas”, kas tiek saņemts pretī? Zane atbild, ka zināmas rūpes sagādā tehniskās lietas – telpu nodrošināšana un tā tālāk, bet neapšaubāmi ir prieks sadarboties ar Nacionālo kultūras centru un tādu speciālisti kā Katrīna Feldmane, ja redzi, ka rezultāts ir teicams.

Tad spožā atvasaras saulītē top abu kopbilde pie Izstāžu nama ieejas. Atveras durvis un jaunieši izbirst pagalmā, kur cits plašums. Pirms došanās mājup vēl jānodejo atvadu dancis Cēsu pils pagalma zālienā.