Prātoju, ko šogad sadarīt Ziemassvētkos. Kaut ko tādu… nu, lai ir vecumdienās ko atcerēties! Sāku meklēt. Sāku ar nīkšanu aifonā. Tur milzīgs birums ar santaklaušiem, spožām eglēm pilsētās un laukos, lāzeršoviem un bezgalīgām cenu atlaidēm. Nīkdams visādos tiktokos, forumos un feisbukos, pamanīju, ka kāda sieviete meklē ozolkoka bluķi.

Tā kā mans ozolkoka bluķu krājums bija izsīcis, tad ar interesei sekoju līdzi tīmekļa burbuļu sabiedrības reakcijai. Biju pārsteigts, ka kādai sievietei, kurai Zelma vārdā, kas bija aicinājusi vest uz Rīgu ozolkoka bluķus, izdevās sākt salīdzinoši plašu diskusiju gan par šī koka nozīmi mūsu tautas apziņā, gan par Ziemassvētkiem vispār. Ķēru Zelmu aiz rokas un mēģināju iztaujāt, lai iepazītos tuvāk. Sanāca dialogs.

Kas tu esi? Folkloriste?

Zelma Skābene: Es esmu latviete, mamma, meita, sieva, finansiste, mūžīgā studente un nu jau pamazām arī satura veidotāja sociālajos tīklos. Es esmu entuziaste, kura savā ikdienā ne tikai strādā un dara mums visiem pazīstamās un zināmās ikdienas lietas, bet arī kopju latviešu tradīcijas. Ne tikai kopju un ar tām pilnībā dzīvoju pati, bet arī padziļināti mācos un caur savu pieredzi dalos ar visiem interesentiem.

Kā lai tevi godā?

Zelma Skābene. Tas ir mans publiskais pseidonīms, ar kuru darbojos sociālajos tīklos. Šis pseidonīms nav joks un nav arī nejaušība, bet ir rūpīgi izvēlēts no manas dzimtas saknēm. Tas sastāv no manas vecvecmāmiņas vārda un otras vecvecmāmiņas uzvārda. Tā ka jā – Zelma Skābene.

Tu meklēji ozola bluķi. Vai atradi?