Ar savu atklātību es izraisīju kodolsprādzienu, izsaucot jaunus pazemojumus, melus, puspatiesības, draudus un kārtējos mēģinājumus mani padarīt par traku.
Klasiski. To visu – gan vienpersoniski, gan grupā. Lai efektīgāk. Mēģinu neitrāli vērot šo absurdo domu – jo vairāk es pazemošu un apmelošu savu sievu un bērnu mammu, jo tīrāks, svētāks un nevainīgāks es kļūšu... Nesaprotu. "
"Šobrīd morālā vardarbība šķiršanās procesā īsti pat netiek uztverta nopietni - cietušajai pusei regulāri nākas kontaktēties ar varmāku un pēc pieredzes varu teikt, ka tas ir nepanesami.
Apstākļos, kad vienīgais izdzīvošanas veids ir distance, man nākas tikties ar savu pāridarītāju bērnu nodošanas brīžos, bāriņtiesā, tiesā un galu galā pat brīvprātīgi-obligātajā mediācijā. Tās laikā man jāatrodas vienā telpā ar cilvēku, kas nelaiž garām nevienu mirkli, lai mani morāli ietekmētu. Tam netraucē mediatora klātbūtne un patiesībā tā ir vēl labāka iespēja man uzbrukt manipulatīvā stilā trešās personas klātbūtnē. Tas gan laikam nav saprotams kādam, kas nav piedzīvojis ciešu sasaisti ar sociopātu vai cilvēku ar līdzīgiem personības traucējumiem."
Rūta pauž uzskata, ka klusēšanas periods ir bijis par ilgu, vajadzējis to darīt jau agrāk. "Es vairs nejūtos viena savā pieredzē. Un esmu ieguvusi arī respektu pret sevi no instancēm, kurās vēršos. Piemēram, pa šo laiku man jau nācās izsaukt policiju, jo manas prombūtnes laikā ļaunprātīgi kāds sabojāja apkures pievadu mājai. Policija iedziļinājās situācijā atsaucīgi un cieņpilni - kā tam arī būtu jābūt. Žēl tikai, ka līdz tam bija jānonāk caur publisku izmisuma saucienu. Šobrīd praktiski izjūtu, ka tiek ņemts vērā vardarbības fakts un piedāvāti risinājumi. Ļoti ceru, ka ne man vienai, bet arī citiem līdzīgiem gadījumiem pieiet nopietnāk un uzmanīgāk. Savukārt bērni Ziemassvētkos pēkšņi tika atstāti man kopā ar aukstumu mājā.