Metenis, ko siltajās zemēs sauc par karnevālu, ir diezgan labi tēmēts uz auglības rituāliem. Auglību vēl, saimniecei dziedot: „Padejo, saimeniece, Metenīša vakarā!“, ja tikai viņa dejojot augsti cilā kājas (atceramies franču kankānu). Brazīlijā, kur noteikti nesūdzas par zemu dzimstību, Meteņa-karnevāla gājieni izceļas ar zināmu kailuma kultu.
Ko darīt, ja pie mums Meteņos kamaniņās no kalna laižas nevis puskailas skaistules, bet kažokos tērpušies budēļi, par kuru dzimumu liecina vien striķītī starp kājām iekārts viens oranžs saknenis un divi sārti āboli? Dažiem pat pušķītis virs āboliem…
Gaidot Meteni, atcerējos, ka pirms gada valstī bija varens trādirīdis, kad dažiem tradīcijas nesaprotošiem cilvēkiem nebija paticis, ka Līvānu folkloras kopas „Ceiruleits“ maskotajiem čigāniem pie jostas bija piekārts burkāns un divi sīpoli. Toreiz, paldies Dievam, Laimai un Mārai, šim simboliskajam komplektam jeb “steberei” atradās pietiekami daudz aizstāvju un tautas tradīcijas netika grautas.
Irita, Metenis un stebere
Tāpēc, lai neatkārtotos gadu veci notikumi, uzreiz meklēju kādu gudru cilvēku – Bārbeles folkloras kopas vadītāju Iritu Vimbu, kas paskaidrotu, kāpēc Zemgalē budēļiem pie jostas bez burkāna ir divi āboli, kamēr Latgalē ābolu vietā – divi sīpoli. Iritai vaigi gan nedaudz sasārta, kad viņa pastāstīja, ka ābolos taču iekšā ir sēkliņas, lai es pats saprotot... Ja jau Irita tik vieda, tad lūgsim pastāstīt, kā zemgalieši izprot Meteni.