Romāna galvenais tēls Žans Batists Adamsbergs, policijas komisārs, ir īpatnis. Viņa izmeklēšanas metodes ir dīvainas, rīcība – neprognozējama. Adamsbergu pie zemes notur viņa vietnieks Danglārs, kura “skaidro un nepiekāpīgo prātu” komisārs vērtē ļoti augstu.
Lai gan abi ir tik atšķirīgi, cik atšķirīgi vien cilvēki mēdz būt, viņi sastrādājas lieliski un savā ziņā ir pat kļuvuši par draugiem.
Romāns iesākas lēnītiņām, it kā taustoties. Kā tas raksturīgi Vargasas darbiem, lasītājs tiek iepazīstināts ar dažādiem otrā un trešā plāna varoņiem.
Vienā no Parīzes rajoniem, Kinē laukumā, Žoss Legerns jau septiņus gadus diendienā publiski lasa sludinājumus. Varētu domāt, ka tehnikas laikmetā šāds anahronisms ir lieks, taču parīziešiem tā nešķiet. Par nelielu atlīdzību ikviens var izdzirdēt savu sludinājumu nolasītu skaļā balsī. Un klausītāji nāk...
Žosam ir devīze: “Legerni nav laupītāji,” tomēr sludinājumus viņš šķiro. Atklāti naidīgus un rupjus viņš nelasa. Pēdējās dienās gan Žoss ir saņēmis vairākus neparastus sūtījumus. Dārgās krēmkrāsas aploksnēs nāk mīklaini vēstījumi par tuvojošos nelaimi. Senlaicīgā valodā, smalki un noslēpumaini teksti, kas raisa bažas. Citur pilsētā nezināms nejaucēns apķēpā daudzu dzīvokļu durvis ar biedējošiem simboliem.