1981. gada 25. janvārī, tobrīd tikai pirms diviem mēnešiem nodibinātā Latvijas Universitātes deju folkloras kopa (kuru vēlāk nodēvēs par “Dandariem”) kopā ar Filoloģijas fakultātes tautas dziesmu draugiem devās uz Viļāniem, lai sveiktu vienu no tā laika izcilākajiem tautas garamantu glabātājiem – Rikavas etnogrāfisko ansambli.
Latgales detektīvs – kas īsti notika Rikavā 50. gadu vidū?
Rīgas studenti šajā nelielajā ceļojumā dabūja sajust, kas ir īsti latgaliski danči un tas bija patiess kultūršoks, jo bija taču priekšstats, ka tādi ansambļi tikai dzied. Neapšaubāmi, sadziedāšanās bija varena, bet topošajiem “Dandariem” burtiski pielipa divas dejas – Suseklis un Rikavas kadriļa. Kadriļu rikavieši dejoja savā skatuves uzvedumā, bet Rīgas studentiem iemācīja kultūras nama vestibilā.
Kadriļa sastāv no vairākām figūrām un šajā dejā piedalās pāra skaits dejotāju pāru, kas novietojas cits citam pretī. Sekojot mūzikas melodijas gaitai, tie mainās vietām, te atkal atgriežas sākotnējās pozīcijās, te – dodas viens otram pretī pa tā dēvēto “dejas ceļu”, proti, pa pulksteņrādītāja virzienam un, atkal pēc melodijas diktāta, pretēji tam, sasveicinoties īsiem plaukstu satvērieniem. Variācijas ir dažādas, kā jau daudzām dejām, kuras kļuvušas populāras un izplatījušās plašākos reģionos ap savām rašanās vietām.