Šodienas redaktors:
Krista Garanča
Iesūti ziņu!

Lieciet mani cietumā, bet es vienalga dziedāšu un dejošu

Kadrs no filmas "Buenosairesas meitenes".
Kadrs no filmas "Buenosairesas meitenes". Foto: Publicitātes foto

Kāpēc cilvēkus tā vilina cietuma kino? Cietuma drāma pat "IMDB" topa augšgalā. Cietuma dokumentālā kino okeāns – bez gala un malas. Vai tā būtu kārīga atgādināšana sev par brīvību, ko salīdzinājumā ar ieslodzītajiem bauda tādi svabadie gari kā mēs? Varbūt naids pret deklasētajiem elementiem? Sak, saņem, lop, ko pelnījis! Es tikmēr paskatīšos, kā tu ciet. Vai varbūt empātija, jo cietuma drāmai neizpalikt bez netaisni apsūdzētā, grēkus nožēlojošā, pozitīvā tēlā kā Nikolass Keidžs "Ieslodzīto reisā"? Viss var būt. Cietuma kino žanrs aizvien dažādojas, tāpēc nav nekāds brīnums, ka nu mums skatāms arī cietuma dokumentālās filmas un mūzikla hibrīds. Vai esi gatavs dziedāt un diet?

Cietumā esmu bijis vairākas reizes – Brasas cietumā īsi pēc tā slēgšanas; Karostā, kad meklēju spoku; un Stūra mājas pagrabos, kad ieslodzījumā centos uztaustīt brīvību sevī. Tomēr allaž brīžos, kad attiecīgais cietums bija pamests, vientuļš un kluss. Īstā cietumā ar sodu uz pleciem, par laimi, neesmu sēdējis. Kur nu vēl sieviešu cietumā un realitātē. Gara pasaulē gan ir gadījies būt.

Piemēram, uz dažām stundām Iļģuciema sieviešu cietumā 2015. gadā, kad lasīju Mairas Asares prozas darbu "Sieviešu zona". Savulaik "sēdēju" arī briesmīgajā stingra režīma kolonijā "Baltais gulbis" Krievijā, jo par to noskatījos dokumentālo filmu, kurā ieslodzītais jestri stāstīja, kā kaimiņiem izbarojis no cilvēka gaļas pagatavotus pelmeņus. Par gulagiem vispār negribu runāt, jo savulaik biju aizrāvies ar gulaga literatūru, kā ezerā grimstot Solžeņicina, Dovlatova un Šalamova atmiņās.

Tam visam klāt pieliekot kriminālvides žargona vārdnīcu "Tā runā zonā", visai droši varu teikt, ka cietuma dzīve un peripetijas man nav svešas, kaut arī no cietuma baidos vairāk nekā sadegt meža ugunsgrēkā.

Nepalaid garām!

Uz augšu