/nginx/o/2025/03/10/16707126t1ha313.jpg)
Ja neesi gatavs, ka pēc pirmā Latvijas Leļļu teātra apmeklējuma bērni pieprasīs turp doties regulāri, tad varbūt nemaz nesāc, jo spiediens, kas būs jāiztur pēc tam, būs intensīvs! Iesaku ieviest Leļļu teātra biļešu fonda naudu un sagatavot paskaidrojumu, kāpēc nevarat turp iet katru dienu!
Mūsu pirmais Latvijas Leļļu teātra apmeklējums bija izrāde "Lasis Stasis", un pēc tam bērni kā iestrēgušas skaņuplates skandināja – kad mēs atkal iesim uz teātri? Vai šodien iesim? Nu kad mēs iesim? Dziesma viena, izpildījums dažāds.
Vecākais, gandrīz skolnieks, pat mēģināja panākt teātra apmeklējumu par kādu labu darbu vai uzvedību. Viņam gan bija konkrēta vēlme – skatīt stāstu par mazo lasi Stasi atkārtoti, bet divus gadus jaunākā māsa paziņoja, ka viņai žēl laša draudzenītes (spoileris: Judītei nepaveicas, viņa iekrīt tīklos). Tiesa, viņa painteresējās, vai ir kāda iespēja, ka Judīte atkārtotā apmeklējumā izvairās no tīkliem. Uzzinājusi, ka nē, meita savu nostāju, ka otrreiz uz šo izrādi neies, tikai nostiprina.
Taču ko apmeklēt šoreiz? Izvēle ir plaša, lai to atvieglotu, teātra mājaslapā var atķeksēt vēlamo vecumu un skatīties, kas tiek piedāvāts. Ir izrādes gan vecumam 1+, gan 16+.
Jā, jā, atmetiet stereotipus, ka Leļļu teātris ir tikai bērniem un te dzīvo tikai vairāku paaudžu iemīļotais, tātad seniors, franču suņu puika Pifs.
Jā, Pifs joprojām možs un dzīvs, un gaida bērnus 3+ vecumā. Repertuārā ir arī izrādes pusaudžiem un pieaugušajiem.
Mūsu izvēle ir 4+ izrāde, Sergeja Timofejeva "Bruņinieks, kuram sāpēja zobi" Edgara Kaufelda režijā. Saprotams, ka bērni grib redzēt visas izrādes, tāpēc izvēle šoreiz vecāku ziņā. Pirmkārt, tēma ļoti pareiza un pamācoša – par zobu tīrīšanu, otrkārt, izrāde nominēta teātra gada balvai "Spēlmaņu nakts", treškārt, repertuārā ir jau gandrīz desmit gadus, tātad pieprasīta un skatītāju mīlestību ieguvusi. Sacīts darīts! Dodamies!
Neskatoties uz to, ka izrāde ir par zobu sāpēm, mazie apmeklētāji stiprinās ar saldu zelteri un saldu virtuli. Sirsnīgs ieteikums pārējiem vecākiem: paņemiet līdzi košļeni, jo pēc 1. cēliena var gadīties, ka atvases pieprasa zobu suku, zobu pastu un mutes skalošanu, jo, ak vai, mutē tak saldumi palikuši! Tad nu košļājamā gumija ir laba alternatīva. Otrs variants ir labierīcībās izskalot muti, tad arī sirdsmieru var iegūt!
Es teiktu, ka šai izrādei droši varētu ieviest arī 3. cēlienu jeb praktisko nodarbību, kur visiem izsniedz zobu sukas un veic kolektīvu apmācību!
Vēlos gan piebilst, ka nekāda biedēšana nenotiek un bruņiniekam zobi pat netiek saplombēti, tikai iztīrīti. Vārdu sakot, končām nav ne vainas, ja ēd ar mēru un pēc tam iztīra zobus!
Rekomendējošais vecums teātra mājaslapā ir ne velti, patiešām vērts ņemt to vērā. Manas atvases ir 6 un 4 gadus vecas. Meitai, kas ir četrgadniece, izrāde ļoti patika, bet dēls, gandrīz skolnieks, izteicās, ka lasis Stasis tomēr bija foršāks, jo "šis jau maziņajiem". Iespējams, ka šo sajūtu viņam radīja arī Mazā zāle, kur nav krēslu kā Lielajā zālē un ir sava sistēma – pirmās trīs rindas bērniem, 4. un 5. rinda vecākiem ar bērniem, kuri nav gatavi sēdēt vieni, bet pārējās rindas vecākiem.
/nginx/o/2025/03/10/16707146t1h01dd.jpg)
Ja ar savām atvasēm dodaties uz Mazo zāli, iesaku šo sistēmu pārrunāt, īpaši, ja bērns nav ekstraverts un uz draudzēšanos vērsts.
Bruņinieka stāstu izstāsta Artūrs Putniņš un Baiba Vanaga. Labi izstāsta, neskatoties uz to, ka literārais materiāls nav nedz trolīši Mumini, nedz lasis Stasis. Stāsts vienkāršs – bruņinieks saujām, simtiem un tūkstošiem ēd konfektes. Likumsakarīgi iedzīvojas zobu sāpēs un nolemj konfektēm par to atriebties, visas iznīcinot – samaļot gaļas mašīnā. Bruņiniekam ir pat konču radars, kurš pārbauda katru skatītāja kabatu un somiņu. Saprotama lieta, ka zobi Bruņiniekam turpina sāpēt, līdz viņš nonāk pie zobārstes. Pēc tam Bruņinieks uzceļ pieminekli nevainīgi iznīcinātajām konfektēm.
Mums, vecākiem, visvairāk patīk aktieru spēlēšanās ar priekšmetiem. Bruņinieks ir veidots no tējkannas, flamingu ar sāpošo zobu atveido galda lampa, zobārste – krūze ar ziediem matu vietā.
Aktieru tandēms izcili vada sadzīves priekšmetus, krāsotus dēļu galus un visu, kas ir uz skatuves un nav piesiets. Īsti vietā te būtu teikt – priekšmeti atdzīvojas!
Tie atdzīvojas un liek mazajam skatītājam noticēt, ka termoss ir meitene, kas brauc ar velo, vecs zirgu pajūga rats – pulkstenis, bet putekļusūcējs – konfekšu radars. Mājās pārnākuši, bērni daudz savādāk skatās uz ierastiem priekšmetiem. Tagad viņi mēģina tur saskatīt ko vairāk un paši izspēlēt savu teātri.
Viegli samīļota programmiņa, jo pāris dienas pēc izrādes bija jānēsā visur līdzi un visiem jāatrāda.
Privātais arhīvs
Ak, jā, bērnus varat arī sagatavot, izlasot bruņinieka stāstu grāmatā. Starp citu, grāmatas ilustratore ir izrādes māksliniece Rūta Briede. Pēc grāmatas izlasīšanas un ilustrāciju apskatīšanas teātrī var piedzīvot to, ka zīmējumi atdzīvojas. Tiesa, šo grāmatu visdrošāk būs atrast bibliotēkā, vai jācer uz veiksmi, ka tā aizķērusies kādā grāmatnīcas plauktā.
Pēc "Bruņinieks, kuram sāpēja zobi" no dēla puses atskan uzstājīgs lūgums atkal nopirkt biļetes uz kādu izrādi. Kad kārtējo reizi atbildam, ka varbūt kādu citu, nevis "Lasis Stasis", tad dēls rūpīgi iziet cauri visam 5+ piedāvājumam un izvēlas "Emīls un Berlīnes zēni". Šī grāmata pašlaik tiek lasīta, jo, kā raksta bērnu žurnāls "Lasis", bijusi viena no prezidenta Rinkēviča mīļākajām bērnības grāmatām.
Meita labprātīgi no Emīla atsakās, viņa grib kaķīšus un princeses. Visas iespējas Pelnrušķītei, Princesei uz zirņa un Runcim Zābakos!
Zināt, kas vēl ir forši? Leļļu teātri var taisīt mājās – katru mēnesi mājaslapā ir iespēja lejuplādēt kādas mēneša izrādes lelles pagatavošanu. Un, lūk, kamēr gaidāt nākamo teātra apmeklējumu, var izrādes uzvest savā istabā!
/nginx/o/2025/01/20/16606491t1h1edf.jpg)