Apzīmējums "supergrupa" prātnieku gadījumā ir gan tituls, gan slogs. Titula nozīmi paskaidro 31 Latvijas Mūzikas ierakstu gada balva "Zelta Mikrofons", piepildīti stadioni un estrādes gan Rīgā, gan citās lielākajās pilsētās, Glastonberijas skatuves iedimdināšana, skrupulozi režisētu koncertierakstu sērija DVD formātos un grupas fanu loks, kurš nu jau aptver ne vienu vienu vien paaudzi. Un, galu galā, reiz iegūtā 3. vieta Eirovīzijas dziesmu konkrusā!

Tikām slogs būt par supergrupu iezīmējas apstāklī, kurā jāatbild uz jautājumu, kādēļ "Prāta Vētra" vēl arvien muzicē un izlaiž jaunus albumus.

Varētu labticīgi pieņemt, ka tā pat vairs nav izvēle, bet likumsakarīgs dzīves gājums: Renārs Kaupers, Jānis Jubalts, Māris Mihelsons un Kaspars Roga reiz ir nolēmuši ieiet mūzikas radīšanas un spēlēšanas pasaulē un nu no tās vairs nav atpakaļceļa. "Šis ir stāsts mūža garumā", tā teikt.

Daļēji šis pieņēmums varētu būt patiess, bet pilnībā to pieņemt par tādu traucē radītās mūzikas stīvums, sterilitāte un intertums. Jaunā albuma kontekstā to var attiecināt uz atsevišķām dziesmām, arī tad, ja to intonācija ir atsperīga un saulaina ("Pirmajā dienā") vai himniski pacilājoša ("Pūķa lietošanas instrukcija").

Stīvuma, sterilitātes un inertuma caurausto sajūtu rada iepriekšparedzamu metožu izmantojums dziesmu shematikas izveidē, būvējot impulsu kārtojumus tā, lai rezultāts atbilstu aktīva aktuālās popmūzikas klausītāja ar šībrīža dziesmu komponēšanas trendiem "izoderētajai dzirdei".