Šī ir jūsu pirmā reize Latvijā un Baltijas valstīs, un tieši mūsu simtās jubilejas gadā.

Es ļoti ātri atklāju, ka Rīga ir lieliska vieta. Tuvākā vieta, kur esmu bijis, ir Rumānija - valsts, kuras konstrukcijas savā ziņā brūk kopā. Šeit ir skaisti, viss ir tīrs, cilvēki staigā ar jauku atspērienu solī; viņi ir priecīgi. Rodas sajūta, ka ir virzība uz priekšu, ir, ko darīt. Šī ir ļoti jauka, produktīva valsts ar uzņēmējdarbības raksturu.

Jūsu filmu nozares lielākais izaicinājums ir ieņēmumu bāze, ko veido tikai 10 miljoni cilvēku [domājot Baltijas mērogā]. Tas ir maz, un ir jādomā, kā izveidot pelnīt spējīgu nozari.

Kāda, jūsuprāt, ir lielākā atšķirība starp Eiropas un Amerikas filmu industrijām?

Nav nekādas atšķirības. Viss ir tieši tāpat. Uztaisi pilnmetrāžas filmu, ko par maksu rāda kinoteātros, un iekasē arī no citiem ienākumu avotiem - pieprasījumvideo, DVD, TV, maksas TV, zīmola precēm, tirdzniecības utt.

Un pārstājiet domāt, ka nopelnīsiet jau ar pirmo pilnmetrāžas filmu. Izveidojiet filmu, kas var pārtapt franšīzē. Es par to vairāk stāstīšu sava kursa trešajā dienā.

Kāds būtu jūsu padoms, kā gūt panākumus no Latvijas nākušam filmu veidotājam?

Neveidojiet īsfilmas. Nosauciet kaut vienu īsfilmu visā Latvijas 100 gadu vēsturē, ko ir izdevies pārdot, gūstot peļņu.

Problēma ir tāda, ka visi domā – jāsāk maziem soļiem, ar īsfilmu. Ja tu esi bērns, protams, sāc ar īsfilmu, spēlējies, gūsti izpratni, kā viss strādā. Ja esi cilvēks, kam šis filmu kurss ir radīts, – uz biznesu orientēts pieaugušais, kas vēlas gūt peļņu, – viss, ko tu, radot īsfilmu, cilvēkiem parādīsi, ir - kā bankrotēt.

Jūs bieži esat uzsvēris izplatītāju nozīmi...

Latvijā un Baltijas valstīs tirgus ir tik mazs, ka var izplatīt pats, sazvani četras vadošās kinoteātru ķēdes. Ja man būtu viena vai divas Latvijā radītas pilnmetrāžas filmas, es tām būtu piesaistījis aktierus no pārējām Baltijas valstīm un pats vienotos ar kinoteātriem, tādējādi izvairoties no vidutāja.

Un ja jūs vēlētos filmu izplatīt tālāk starptautiskā mērogā?

Vispirms vajag saprast, kā radīt filmu, kas gūst peļņu Latvijā. Tas ir pirmais solis. Jums te ir talantīgi cilvēki – aktieri, rakstnieki -, ir pieejama visa nepieciešamā tehnika, un jūs esat valsts, par kuru pārējā pasaule vēlas uzzināt vairāk. Un tomēr jūs uz to neskatāties kā uz biznesu. Jūs cenšaties konkurēt ar 300 miljonu nāciju, ko sauc par Ameriku vai Holivudu.

Jūs nekonkurējat ar 300 miljonu cilvēku lielu valsti. Labāk sāciet ar to, ka izveidojat sev atpazīstamību Latvijā, tad Baltijā, pēc tam Austrumeiropā, tad visā Eiropā un tikai tad, iespējams, pasaulē. Un tad Holivuda pati pie jums atnāks.

Jūs pasniedzat jau no 1991. gada, esat titulēts kā Amerikas labākais pasniedzējs kino jomā. Kā nokļuvāt no darba kino industrijā līdz pasniegšanai?

Tā bija nepieciešamība. Ja jūs kino studentiem prasītu, ko viņi vēlas darīt pēc studiju beigšanas, garantēju, ka neviens neminēs mācīšanu. Mēs esam tāds produktīvu, laimīgu, nelielu neizdošanos piedzīvojušo pulciņš. Mēs mēģinājām rakstīt, producēt utt., un kaut kāda iemesla dēļ tas neizdevās pietiekami ātri. Tikmēr ir ģimene, bērni, īre un hipotekārais kredīts, kas jāmaksā, un tā nu mēs nonācām pie mācīšanas.

Es atklāju, ka man tas patīk un man ir nepieciešamā informācija. Es nebiju lielisks kā producents, un [šajā industrijā] ir jābūt patiesi lieliskam, bet atklāju, ka kā pasniedzējs esmu pats labākais. Es nevaru jums iemācīt darba ētiku, kā būt lieliskiem un talantīgiem.

Es, protams, nezinu, vai esmu pats labākais pasaulē, bet ar šādu «Nr.1» titulu mani pagodināja Amerikas Nacionālā kino skolu asociācija, un es patiesi esmu ļoti labs pasniedzējs tiem, kuri vēlas ātri apgūt [nepieciešamo] informāciju.

Kāda ir jūsu kino kursa īpašā pievienotā vērtība?

Es mācu par biznesu – to, ko sauc par šovbiznesu. To nesauc par šovmākslu. Visi runā par mākslu. Es piekrītu, ka talantam un mākslai ir liela nozīme, bet novirzīsimies no šīs tēmas uz brīdi. Par to tiek runāts jau 20 gadu.

Šis ir kurss pieaugušajiem un profesionāļiem, nevis bērniem. Es gaidu, ka tajā piedalīsies ikviens profesionāls Latvijas producents, režisors un aktieris. Ja tā nebūs, tad viss, ko viņi dara, ir tikai sūdzēšanās par Latvijas kino industriju. Es esmu šeit, lai parādītu, kā gūt peļņu.

Ko jūs atbildētu uz argumentu, ka, tik ļoti fokusējoties uz biznesu, var ciest radošums un mākslinieciskā kvalitāte?

Bizness, bizness, bizness. Tāpēc to sauc par šovbiznesu, nevis šovmākslu. Es būšu tiešs un atklāts – cilvēki, kas vēlas rakstīt, producēt, tēlot, paši labi apzinās, ka viņi grib arī nopelnīt. Beidzot ir ieradies kāds, kurš var pastāstīt, kā to izdarīt. Bez garantijām. Tāds nu ir šovbizness.

Pastāstiet vairāk par kino kursu, kuru 2.-4. jūnijā pasniegsiet Rīgā.

Kursa pirmajā dienā mācu visu par pilnmetrāžas filmas veidošanu. Izskaidrošu stāsta struktūru, «amerikāņu kalniņus», kas ir pamatā visu to filmu scenārijiem, kas jums tā patīk.

Ir ļoti svarīgi, lai tev ir nevis labs, bet izcils scenārijs, turklāt tāds, ar kuru tu vari tikt galā. Būtībā tās ir aptuveni 90 lpp. teksta, viena norises vieta, nekādu vizuālo efektu vai pakaļdzīšanos, bet daudz runas. Daudz vieglāk ir izveidot šādu pilnmetrāžas filmu nekā īsfilmu pēc 10 lpp. gara scenārija ar pakaļdzīšanos, vizuālajiem specefektiem, dienas un nakts āra gaismām, zaļo ekrānu un neizbēgamajiem trīs dronu filmētajiem kadriem. Lūk, tas prasītu lielu darba ieguldījumu, un beigās rezultātu tāpat neviens nepirks.

Jums patiks! Vienīgais, ko es nevaru iemācīt, ir talants – tā īpašā laba dialoga izjūta.

Jūs esat dramaturgu nācija. Jums šeit tiek iestudētas tik daudzas teātra izrādes. Tās maz izmaksā un ir viegli pārdot. Ja es aizietu uz kādu vietējo teātri noskatīties 90 minūšu garu izrādi, es izvērtētu tur esošo auditoriju, un, ja tā ir komēdija un es redzēšu cilvēkus skaļi iesmejamies 18-20 reizes šo 90 minūšu laikā, es tūlīt pat došos uz aizskatuvi aprunāties ar tās autoru un nopirkt scenāriju. Tad es to pārvērtīšu filmā, un jūs mani intervēsiet jau Kannās vai Berlīnē.

Pēc tam es mācīšu, kā uzņemt filmu, kā sagatavot filmēšanas dienu plānu, tehniku, no kura leņķa filmēt utt. Amerikā mēs to darām jau 100 gadu, esam radījuši vairāk nekā 50 tūkstošus pilnmetrāžas filmu. Bet ir 100 dažādu veidu, kā to darīt; tas nav viegli.

Es nemācīšu teoriju un romantiku, tikai praktiskās detaļas, īpaši profesionāļiem – viņus pārāk aizrauj procesa romantiskā puse.

Pusstundu esmu nedaudz rupjš, lai liktu cilvēkiem saprast, ka kino – tas ir bizness. Viņi to it kā zina, bet kādam viņus ir jāpiespiež pie sienas un tas skaidri jāpasaka, pirms cilvēki atkal to aizmirst un apstrīd.

Kursa otrajā dienā mācu, kā reklamēt, pārdot un izplatīt filmas. Es mācīšu, kā Latvijā ar filmu nopelnīt 20 un 200 tūkstošus dolāru, neejot uz nacionālo kino centru, filmu fondu, Eurimages, nebraucot uz Kannām ar domu, ka kaut kas notiks tāpat vien, gaidot uz ielas stūra ar kafiju rokās.

Es paprasīšu kādam no auditorijas: «Vai tev ir čeku grāmatiņa?» Ir? Tas ir tavas pirmās filmas budžets. Visi, kas šeit Latvijā mācās par kino, apgūst «pareizo» pieeju, Holivudas ceļu, studiju ceļu. Viņi uzraksta scenāriju, savāc tehniku, izdara visu pareizi, bet beigās viņu budžets ir pusmiljons, 10 miljoni dolāru. Viņi nedabūs šādu naudu savai pirmajai filmai, tas ir strupceļš.

Tad, kad tev ir izdevies iegūt atpazīstamību, nopelnīt ar savu filmu vai vismaz neciest zaudējumus, tad tu vari doties pie nacionālā kino centra un Eurimages, bet tas nenotiks pirmajā reizē.

Pie jums ir bagāti cilvēki, kas labprāt paspēlētos ar kino nozari, ja jūs viņiem nobriedušā veidā parādītu – mums ir pietiekami liela iespēja gūt peļņu, jo strādājam ļoti rentabli, taču garantiju nav.

Nesalīdziniet sevi ar Holivudu. Studijām, kas taisa lielās franšīzes, stāsts ir vienaldzīgs. Viņiem ir jāuztaisa filma, kas gūs panākumus Korejā, Ekvadorā, Itālijā, Vācijā, Japānā, Brazīlijā, Ķīnā un vienlaikus arī ASV vienas nedēļas laikā, pirms tā nonāk «pirātu» rokās. Ja filmas pamatā būtu uz varoņiem balstīts stāsts, ko viņi labi prot, to būtu jādublē visās pasaules valodās, daudz nianšu pazustu tulkojumā un tas filmas popularitāti daudzviet sagrautu. Tāpēc viņi [studijas] izvēlas veidot tā saucamās «prieks acīm» filmas – vizuāli spēcīgu lielbudžeta filmu, kas viegli gūst panākumus visā pasaulē. Tāda ir Holivuda. Tādēļ manā kursā mēs nesacentīsimies ar Holivudu, mēs sacentīsimies Latvijas mērogā.

Kursa trešajā dienā pie mums viesosies profesionāli producenti un izplatītāji no Baltijas valstīm. Iesācējiem tā būs, iespējams, lieliskākā iespēja iegūt jaunus kontaktus. Jūs pārsteigs saturīgie jautājumi, kādus viņi uzdos pēc divām dienām ar mani.

Jūs uzsvērāt: lai gūtu panākumus, ir nepieciešams talants. Kā ar personību, kādas rakstura īpašības ir svarīgas?

Darba ētika, uz rīcību balstīta domāšana. Neorientējamies uz «perfekti», fokusējamies uz «padarīts».

Es šeit esmu, pateicoties «Film Baltic» vadītājam Antonam Jurčenko, kurš aizbrauca uz Losandželosu un pateica: «Tev ir jābrauc uz Latviju.» Lūk, piemērs uzņēmībai.

Jūsu kursu ir pabeiguši daudzi panākumiem bagāti kino nozares profesionāļi, tostarp K. Tarantino, V. Smits, B. Lurmens, G. Ričijs, K. Nolans un Dž. Klūnijs. Vai, viņus mācot, jūs jau toreiz redzējāt – šeit ir topošā zvaigzne?

Nē. Man nebija ne jausmas. Parasti es viņus satieku gadu vai divus vēlāk kādā festivālā un viņi man pienāk klāt un saka: «Yo, Dov! Tu mani droši vien neatceries, bet es pie tevis mācījos.»

Parasti viņi pie manis nonāk tad, kad jau kādu laiku ir darbojušies industrijā. Tādēļ es gaidu, ka arī ikviens Latvijas kino industrijas «lielais vārds» būs manā klasē.

Kuri, jūsuprāt, ir interesanti un iedvesmojoši piemēri no filmu producēšanas un mārketinga viedokļa?

Ikviens, kurš rada pilnmetrāžas filmu bez budžeta un ar to nopelna. «Blēras raganas» projekts, «Paranormālā parādība», «In the Company of Men», Džordans Pīls, «Atsitiens» – vēl viens Oskara ieguvējs, ko veidoja viens no maniem bijušajiem studentiem; 70% filmas norisinājās vienā notikuma vietā.

Labākais piemērs manam padomam turēties pie vienkāršības laikam ir Kventins Tarantino. Viņš nebija «nekas», kad viņš nonāca manā kursā. Viņš jau bija sarakstījis «Dzimuši slepkavas» un «Īstā mīlestība», viņam droši vien bija kāds pusmiljons dolāru bankas kontā. Viņš joprojām dzīvoja divistabu dzīvoklī ar savu māti (ko nevar pārmest), bet viņam bija nauda un viņš vairs negribēja būt tikai rakstnieks filmu studiju sistēmā.

Es viņam neiemācīju talantu, tas viņam jau bija. Viņš bija rakstnieks ar spēcīgu darba ētiku un talantu veidot dialogus. Viņš nesūdzējās, bet gāja un izdarīja. Un tagad, 20 gadus vēlāk, viņš ir radījis 15 pilnmetrāžas filmas.

Tad, kad būsi radījis savu pirmo, no Latvijas filmu industrijas neatkarīgo pilnmetrāžas filmu, tu visdrīzāk būsi uz bankrota robežas. Festivāli arī nenāk par brīvu, turklāt 99% no tiem ir jauki sabiedriskie pasākumi, bet tajos netiek slēgti biznesa darījumi. Ir tikai aptuveni 15 festivāli pasaulē, uz kuriem brauc pircēji no Holivudas, Anglijas, Ķīnas, Vācijas: Sandensa, Toronto, Kannas, Berlīne u.c. Latvietim, kas stāsta īstu stāstu, ir daudz vieglāk tikt lielā filmu festivālā nekā amerikānim.

Kāpēc?

No Amerikas uz Sandensu pieteiksies 200-300 cilvēku, kam visiem būs lielisks stāsts. No Latvijas, iespējams, nebūs pat viena. Sandensa vēlas sevi saukt par starptautisku filmu festivālu, tādēļ viņi labprāt uzņemtu kādu no Baltijas valstīm. Jums ir daudz vieglāk tikt iekšā, ja jums ir labs sižets – to es iemācīšu pirmajā dienā.

Noslēgumā – vai jums ir plānotas kādas ekskursijas pa Rīgu?

Nē. Esmu šeit ieradies, lai pasniegtu, nevis ceļotu. Esmu šeit, lai sniegtu izpratni. Man būs prieks, ja pēc diviem gadiem es Ņujorkā satikšu trīs latviešus un viņi man teiks: «Dov, es zinu, ka tu mani neatceries, bet es pirms diviem gadiem mācījos tavā kursā, un tas patiesi izmainīja manu dzīvi.»

Pilna kursa programma un biļetes pieejamas filmschool.lv