Pirms pusfināla raidījuma tu biji ļoti sabēdājusies - kāds tam bija iemesls?
Esmu emocionāls cilvēks. Un neesmu radusi pie šādas slodzes, kāda mums ir šova laikā. Ne velti citi dalībnieki ir sacījuši, ka pametuši darbus un nākas kavēt skolas gaitas. Bet es nevaru aiziet no ģimenes vai «bastot» mammas pienākumus, tādēļ izjūtu milzīgu spriedzi un nogurumu gan mentāli, gan fiziski. Un pie kādas neveiksmes izlaužas asaras, jo tiešām cenšos visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas. Nākas pieredzēt, ka cilvēki, kuriem nav bērnu, mēdz izteikt piezīmes, kuras man dziļi iedzeļ, jo, ja es kaut ko neesmu paguvusi izdarīt, tas nav slinkuma dēļ, bet laika trūkuma dēļ. Tajā ģenerālmēģinājumā es izplūdu asarās, jo no noguruma nespēju kvalitatīvi nodziedāt savas dziesmas, biju sevī vīlusies, jo daudzi cilvēki uz mani gaida, neesmu viena. Intars neizpratnē nāca un jautāja, kas man noticis... Un es vairs nespēju valdīt savas emocijas, godīgi pateicu, ka man ir ļoti grūti. Priecājos, ka Intars iedrošināja un atgādināja, ka ir atlicis pavisam nedaudz līdz sapņa sasniegšanai. Palīdzēja arī tas, ka Intars apliecināja, ka šādas sajūtas ir normālas un ka neesmu pārlieku emocionāla vai vāja, bet vienkārši cilvēks.