Divu dienu ekspedīciju sākām ar Sērenes karsta kritenes apmeklējumu un bruģēto ceļa posmu Jēkabpils-Jaunjelgava, kas tagad aizmirsts guļ meža vidū, vesela kilometra garumā.

Vakarā nokļuvuši Jēkabpilī, izbaudījām lielisko Daugavas promenādes asfaltu, vizinoties saulrietā ar skrejriteni un longbordu. Papildus redzējām arī vienu no mūsu favorītu grupām Satellites LV, kas uzstājās Jēkabpils pilsētas svētku ietvaros, - bija baigi forši! No rīta agri piecēlušies, sabildējām arī romantisko vecpilsētu un tās apkaimi ar ikdienišķām pagalmu ainām, arhitektūras rozīnītēm un pareizticīgo baznīcu torņiem.

Tālāk ceļu turpinājām uz Ļaudonu, kur var aplūkot vecās ūdensdzirnavas, kas laika gaitā pārveidotas par vietējo HES. Cik novērojām, jaunieši šeit aktīvi makšķerē un velk zivis ārā citu pēc citas; ja jums līdzi paķērusies pīcka - darīt šeit būs ko.

Turpat atrodas arī ļoti skaista aleja, kas ieskauj ceļu posmā no Ļaudonas uz Mārcienu: tie, kas meklē īpašu vietu foto sesijai, - laipni lūgti.

Gandrīz uzreiz aiz alejas pa ļoti stāvām dzelzs kāpnēm var uzkāpt Krustkalna skatu tornī (26 m), no kura paveras varens skats uz Krustkalnu dabas rezervātu. Blakus skatu tornim atrodas arī varen milzīgs, Kārļa Ulmaņa stādīts ozols. Bērzaunē izdevās arī atrast pamestas Otrā pasaules karā laikā saspridzinātas pareizticīgo baznīcas drupas un uzmest aci kādreiz dižajam Bērzaunes krogam.

Divu dienu ekspedīciju pa Vidzemi noslēdzām Gaiziņkalnā. Es atceros savu bērnību, kad kāpšana Gaiziņkalna skatu tornī bija diezgan riskanta padarīšana, bet tajos laikos tā bija normāla prakse. Uzkāpšana pašā tornī bija liels piedzīvojums, un arī skats uz apkārtni pavērās varens. Varbūt tieši šeit, Latvijas augstākajā punktā, deviņdesmito gadu sākumā tika likts pamats manam Latvijas skaisto skatu krāšanas hobijam – skatkartēm.

www.skatkartes.lv