«Latvijas teātros situācija ir diezgan līdzīga. Kādi 30 procenti aktieru katrā teātrī parādās gandrīz visu režisoru vēlamajā aktieru sarakstā. Piemēram, Artūrs Skrastiņš, jebkurš režisors grib viņu redzēt galvenajā lomā. Tad ir 45 procenti aktieru, kas arī parādās izrādēs, ir gana nodarbināti un interesanti. Atlikušie 25 procenti principā nekad neparādās neviena režisora sarakstā. Un šis jautājums, lūk, ir sāpīgs, jo šie 25 procenti ir kaut kur jāiemāna. Arī es esmu ar to saskārusies, kad teātra vadītājs ļoti korekti lūdz, vai nevarētu konkrēto aktieri, piemēram, Artūru Skrastiņu, nomainīt pret aktieri X. Jo aktierim X šosezon nav nevienas lomas. Bet tad ir jautājums, kāpēc aktierim X nekad nav lomu? Katrs režisors vadās no saviem ļoti subjektīviem apsvērumiem. Tas, kāpēc es neizvēlos konkrētus aktierus, ļoti bieži ir saistīts ar attieksmes problēmu darbā, nespēju sadarboties ar kolektīvu. Ir profesionālo kvalitāšu neatbilstība. Nespēja apgūt milzīgus teksta apjomus, iekļauties termiņos vai problēmas ar atkarībām. Šādi aktieri ir visās vecuma kategorijās. Acīmredzot viņiem darbā trūkst motivācijas. Iespējams, viņi neredz izaugsmes iespējas. Tas ir apburtais loks: aktierim nedod iespēju, tāpēc viņš nevar sevi pierādīt. Un nevar sevi pierādīt, jo viņam nedod iespēju. Tā tas notiek gadiem, līdz tiek sāpīgi pārrauts. Šobrīd mērs ir pilns, tāpēc tiek pieņemti arī radikāli lēmumi. Dažkārt notiek brīnumaina atdzimšana un cilvēkā pēkšņi rodas vajadzība sevi pierādīt. Arī tādi gadījumi ir. Aktieris izdara kaut ko brīnišķīgu radošās dzīves otrajā pusē. Taču vienmēr uz to cerēt nevar,» citēts izdevumā «Privātā Dzīve».

Plašāk režisores domas par mūsdienu teātra aktieriem lasi izdevumā «Privātā Dzīve».