16 gadu vecumā kļuvusi par Zviedrijas karalieni, Kristīna (1626-1689) tika iemesta varas un intrigu labirintā, kurā noteicēji ir vīrieši-fanātiski luterāņi, kuri spiež viņu precēties un dzemdēt bērnus. Taču no bērna kājas apguvusi gan senas tradīcijas, gan modernu izglītību, viņa nav ar mieru pakļauties konservatīvajiem padomdevējiem un izvēlas iet savu ceļu skaistās galmadāmas Emas Sparres sabiedrībā. Tas izraisa nenovēršamu traģēdiju...

Savas mātes atstumta un tēva dievināta. Sešgadīgās Kristīnas pasaule sabrūk, kad viņas tēvs iet bojā karalaukā. Gadiem ejot, Kristīna apgūs visu, kas augstdzimušu puišu izglītības minimumā iekļauts, un 16 gadu vecumā kļūs par Zviedrijas karalieni – tā vēlējās viņas tēvs –, kā arī nonāks galmā, kura intrigām viņa nebūs sagatavojusies. Kaut arī dedzīgie galminieki no jaunās sievietes pieprasa, lai viņa pēc iespējas ātri atrod sev vīru un dzemdē bērnus, viņa atsakās klausīt šādām pavēlēm un mierinājumu gūst, sarakstoties ar franču filozofu Renē Dekartu, ko uzskata par modernās filozofijas tēvu, baudot skaistās galmadāmas Ebas Spares sabiedrību un grimstot grāmatās. Taču, kad galminieki izspēlē kārtējo kārti pret karalieni, brīvdomātājai jāpieņem lēmums, kāds Eiropas vēsturē vēl nav pieņemts.

Somijas, Kanādas, Vācijas un Zviedrijas kopražojuma filma «Karaliene Kristīna» ir somu režisora Mikas Kaurismeki jaunākā filma, kuras tapšanai viņš veltīja desmit savas dzīves gadus. Adaptējis kanādiešu dramaturga Mišela Barka Bušāra lugu, ko izrādīja arī Stretfordā, Lielbritānijā, Kaurismeki pēta gan savas varones psiholoģisko izaugsmi, gan 17.gadsimta sabiedrības tikumus, ko apdraud nebeidzamie kari, analfabētisms, nodokļu žņaugi un aizspriedumi. Kristīnas vīzijai par Zviedriju kā modernu valsti bija lemts piepildīties krietni vēlāk, taču viņas pašas pagātnes rēgi būtu interesants materiāls, ko šķetināt uz Freida dīvāniņa. Tomēr, visu mūžu mācējusi apspiest savas emocijas, viņa ir spiesta rīkoties ne tikai savās, bet arī valsts interesēs, un atteikšanās no kroņa nav tikai izmisuma pilns solis, bet rūpīgi izsvērts lēmums, kas Kristīnu aizved uz Romu – uz Vatikānu, kur viņa kļūst par mākslas un kultūras aizbildni. Viņa ir arī apglabāta Vatikānā, un tāds gods izrādīts vien trijām sievietēm.

Mika Kaurismeki ir viens no slavenākajiem Ziemeļvalstu kinoautoriem, kurš atpazīstamības ziņā gan piekāpjas savam jaunākajam brālim Aki. 1955.gadā dzimušais režisors kopš 90.gadu sākuma par savām mājām sauc Brazīliju, tas cieši saistīts ar viņa filmogrāfiju – vairākas Mikas filmas veltītas šai Dienvidamerikas valstij. Kino debitējis 1980.gadā ar filmu «Melis», jau pēc pirmizrādes Kaurismeki pamodās slavens, un šī filma palīdzēja likt pamatus «somu kino jaunajam vilnim», kurā būtiska nozīme ir abiem brāļiem Kaurismeki. Kā režisors viņš uzņēmis 35 filmas – to vidū arī TV pasūtījumi un dokumentālās lentes –, kas saņēmušas daudzas balvas – arī Berlīnes kino festivālā – un izrādītas visā pasaulē. Un to paveicis režisors, kurš savas karjeras pašos sākumos naudu pelnījis, krāsojot mājas mazā Somijas dienvidaustrumu ciematiņā ar nosaukumu Kūsankoski.