Varētu jau izvēlēties vienkāršāko ceļu – sameklēt kādu seriālu, ierausties gultā, atslēgt telefonu un mēģināt sev iestāstīt, ka aizvadītās darba nedēļas nogulsnes aizskalos glāze laba vīna. Taču mans rūsganais takšelis, kurš ir vēl izcilāks manipulators par Donaldu Trampu, uz mani skatās ar baltu, pārmetošu aci, jo atpūta gultā viņai nozīmē: «Nav kociņu. Nav pastaigas. Ir garlaicīgi.» Tāpēc seko «zvans draugiem» ar domu, ka jāizved tomēr sevi un suni pastaidzināt svaigā gaisā.

Tā kā nekādu plānu nav, mēs – trīs draugi, nemaz nerunājot par suni - nolemjam braukt, kur acis rāda. Un acis nezināmu iemeslu dēļ rāda Valmieras virzienā. Braucot laiski vērojam, kā meža malas ņudz no sēņotājiem, un spriežam, ka rīt visi sociālie tīkli atkal būs pilni ar dažādu izmēru bekām un gailenēm – sezonālo bilžu trendi soctīklos «rullē». Drīz sēnes nomainīs «rudens Siguldā», «pirmais sniegs» un tad jau arī «Ziemassvētku egles» nav aiz kalniem.

Pa ceļam kāds no mums ieminas, ka kaut ko dzirdējis par Baskāju taku Valmierā, tāpēc uzdodam «Waze» mūs vest turp.

Pēdas, kuras nes mūsu dzīves smagumu

Ikdienā par savām pēdām atceramies vienīgi tad, kad jaunās kurpes tām uzberzušas kādu tulznu. Taču patiesībā mums pret tām nāktos izturēties ar lielāku cieņu, jo tieši pēdas nes visus mūsu dzīves smagumus – somas, iepirkumu tīklus, lieki apēstos kūku gabalus utt.

Galu galā tieši pēdas mūs savieno ar zemi, kam būtu jāsniedz mums enerģija. Taču cik bieži mēs ļaujam kailām pēdām sajust zāli starp pirkstiem, durstošos oļus vai sakarsušās jūrmalas smiltis? Gaužām maz.Tā vietā mēs tās iežmiedzam ne pārāk ērtās kurpēs, kuras vakaros nomaina sintētiskas čības.

Taču mūsu pēdas ir radītas kustībai, tām nepieciešams elpot un just, pretējā gadījumā tik mazā ķermeņa daļā «Kāds» nebūtu ierīkojis 26 kauliņus. Turklāt tieši pēdās uz vienu kvadrātcentimetru esot vairāk nervu galu nekā jebkurā citā mūsu ķermeņa daļā. Iežmiegtas neērtās kurpēs, tās vairs nepilda savu funkciju – nesniedz galvai informāciju par nepieciešamību mainīt līdzsvaru nelīdzenas virsmas vai temperatūras svārstību dēļ. Tā ir svarīga informācija, ko ikdienā mēs, pilsētnieki, nesaņemam, tāpēc lēnām pārvēršamies par neveikliem «tankiem».

Sen aizmirstu sajūtu rekonstrukcija

Sajūtu parkā, kurš ierīkots Valmieras pilsētā, pavisam netālu no centra, valda pozitīva rosība. Diena ir saulaina, un arī mēs esam gatavi sevi palutināt ar sen aizmirstām sajūtām. Nekad nebūtu iedomājusies, ka tas, kas savulaik bērnībā šķita kā pašsaprotama lieta, kādreiz nākotnē tiks pārdots par naudu kā īpaša ekstra.

Valmieras Sajūtu parks, kurš pilsētas pašvaldības paspārnē darbojas jau piecus gadus, piedāvā no jauna atklāt šīs sajūtas – kādam atcerēties, kādam iemācīties. Baskāju takas uzdevums, izkāpjot no savas ierastās komforta zonas, ir atmodināt mūsu piecas maņas.

Ieejot Baskāju takā, pirmā atmostas oža – mūs ietin atsvaidzinoša piparmētru smarža, kas iedarbojas kā pirmā «pretstresa un pretnoguruma pote». Pamazām tai pievienojas koka mizu, sēņu (tās te aug griezdamās) un vēl dažādu neatpazīstamu meža aromātu jūklis. Mainoties gadalaikiem, te varot nobaudīt visas iespējamās meža veltes – mellenes, brūklenes. Pa ceļam uzkožam tās pašas piparmētras un garšas kārpiņas priekā uzgavilē.

«Au! Esam dzīvi!»

Tad sākas pirmie pārbaudījumi mūsu kailajām pēdām – Valmieras stiklšķiedras zilās lodītes, no kurām agrāk gatavots diegs, ir visgrūtākais posms dažādu segumu virtenē, pa kuru mums būs jāsoļo divu kilometru garajā takā. Kopumā visas takas garumā var sastapt 15 dažādus seguma veidus.

Lodītes ir pilsētas vizītkarte, savulaik tās bijušas kabatās katram Valmieras bērnam, šodien diegs tiek iegūts ar citām tehnoloģijām, tāpēc lodītes aizgājušas aizmirstībā kopā ar burtnīcu džēšlapām un rakstāmmašīnām. Toties Valmieras Baskāju takā tās liek izjust, ka esam dzīvi! Kliedzot un skaļi vaimanājot, jau ar pirmajiem soļiem esam spiesti «ieslēgt» ierūsējušo līdzsvara mehānismu, lai pārnestu ķermeņa svaru uz tām pēdu vietām, kur mazāk sāp. Tālāk pēdas dursta čiekuri, keramzīta gabaliņi, oļi un koku skaidas.

Abi mani ceļabiedri un arī es, ļodzoties pa dažādiem uz takas izvietotiem koka līdzsvara elementiem, saprotam, ka mūsu kājas ir diezgan izbrīnītas par šādu virsmu. Mana ceļabiedre pamanās ieslīdēt ar vienu kāju laipas spraugā un teju salauzt potīti. Tālāk mēs izvairāmies viņu laist uz sarežģītākiem takas posmiem. Atzīstam – esam īsti pilsētas lempji.

Pa ceļam takā izveidota vēlmju nošu siena, kurā ar cerīgi laimīgām sejām iesienam savas vēlēšanās lentītes. Tagad arī mūsu lielās vēlmes skan vienā mūzikā ar neskaitāmām citām. Var izmēģināt arī ne tik modernus «telefonsakarus», kas izveidoti no divām mucām, kuras savstarpēji savienotas ar stiepli. Kāda desmitgadīga meitenīte gan mums nobažījusies paziņo, ka «šitas telefons» nedarbojoties, jo tam nav podziņu. Nuja, un skārienjutīgā ekrāna arī nav. Bet dzirdēt, jāatzīst, var tīri labi, arī bez podziņām.

Kad šķēršļu zona izieta, baskāju takas staigātāji var klusumā baudīt gleznainos Gaujas stāvkrastus, klausīties, kā kaut kur virs galvām klaudzina dzenis un spurdz čurkstes, kuras Gaujas stāvajos krastos ierīkojušas sev tādu kā «Purvciema guļamrajonu». Lai sadzirdētu, saskatītu, sajustu, ir jānokasa nost pilsētas bruņas, jāielaiž sevī mežs - tāds zaļš un smaržīgs, un dzīvs.

J. Daliņa sporta rehabilitācijas centra, kura paspārnē darbojas Sajūtu parks, vadītāja Iluta Urbanoviča mums atklāj, ka nākotnē takas trasē plānoti visdažādākie papildu elementi, tā kļūšot aizvien interesantāka un aizraujošāka.

Takas noslēgumā izbrienam cauri dubļu vannai, kuru ar skaudību vēro mūsu takšelis, nomazgājam kājas Gaujā un dodamies baudīt kāju peldes smaržīgās zālīšu un puķu vanniņās, kuru siltais ūdens patīkami dursta sagurušās pēdas. Tikai tagad, sēžot mīkstajos spilvenos, dzerot spirdzinošu citronu un piparmētru ūdeni, saprotam, cik saspringtas pirms tam bijušas mūsu kājas. Tagad tās ir tik vieglas un gaisīgas, ka šķiet, varētu ar vienu lēcienu aizlēkt līdz Rīgai, kā tādi Halki.

Virs kokiem kā mežakaķi

Kad izieta Baskāju taka, var turpināt mest sev izaicinājumus ar gaisa šķēršļu trasi, kas atšķiras no līdzīgām Latvijā sastopamām takām ar ziemeļniecisko stilu un latviskiem interjera elementiem. Sarežģītākajā gaisa takas posmā nākas lēkāt pa krēsliem, ķipīšiem, galdiem, grābekļiem.

Mans ceļabiedrs, kuram uzdots visu notiekošo iemūžināt, pūzdams dodas man pa priekšu grīļīgajos šķēršļos, kas atrodas pat 12 metru augstumā virs zemes. Abi secinām, ka mums tomēr IR bail no augstuma. Bet ir jau par vēlu - ja esi iegājis trasē, atpakaļceļa nav. Atliek vien žarbīties līdz galam, kur gaida galvenā balva - Latvijā vienīgais pārbrauciens pāri Gaujai. Kaut sākumā līdz ar pirmajiem soļiem augstu kokos pārņem neliela baiļu sajūta, pamazām ķermenis sāk atcerēties bērnības dienās kokos ložņāšanas laikā iegūtās iemaņas, un aptuveni trases vidū jau sajūta ir kā panterai, kas viegli var pārtipināt pāri gaisa tiltiem. Tiem, kuri pusi bērnības pavadījuši kokos, gaisa trasi iziet būs tīrais nieks, bet sajūtas kā meža zvēram ir neaprakstāmas.

Gaujai pārlidoju vienā elpas vilcienā. Un vārds «pārlidoju» ir stipri tuvs īstenībai, jo šļūcienā pāri upei esmu tikai es, trose un vējš sejā. Kopš bērnu dienām nebiju tā apskaudusi putnus...

No Sajūtu parka izejam laimīgi un gandarīti, kā mazā karā uzvarējuši pulka komandieri. Galu galā - ja vari vēl bez problēmām paložņāt pa kokiem, ar tevi nav tik traki, kā iepriekš šķita.

Baskāju takas cenrādis:

Takas apmeklējums 5.00 EUR

Takas apmeklējums + kāju vanniņa 8.00 EUR

Bērniem līdz 7 gadu vecumam - bez maksas

Bērniem līdz 16 gadu vecumam - 3 EUR

Taka kokos ir atvērta katru dienu no pulksten 10 līdz 19.

Biļešu cenas ir 10 eiro pieaugušajiem un 7 eiro bērniem līdz 16 gadu vecumam par 2 stundu ilgu takas apmeklējumu.

Vairāk informācijas pa tālruni 27879242

Erotisks dienas noslēgums

Bet, tā kā diena šķiet «par īsu», izlemjam tālāk aizšaut uz 11 kilometru attālo Beverīnas novada Brenguļu pagastu, kur «Arājos» kāds interesants vīrs griežot erotiskas figūriņas.

Atpūtas parka teritorija ir 2,5 hektāri, un tajā izvietotas kopumā 370 koka skulptūras. Te ir arī dažādas āra un iekštelpu spēles un atrakcijas, batuti, šūpoles. Vietas piknikam un ugunskuram.

«Nerātnajā labirintā» pikantas, erotiskas un smieklīgas koka figūras atrodas 630 metru garā un 2 metrus augstā košumkrūmu labirintā.

Bet tie, kam erotika nav prātā, var pašausmināties «Šausmu labirintā». Tas veidots speciāli audzētā egļu mežā. Šeit atpūtniekus aicina mazliet pamaldīties un pabaidīties, jo mežā atrodas gan milzīgas čūskas, gan riebīgi zirnekļi, slepkavnieks ar slepkavnieka lādi, skeleti, velni un raganas. Bērni īpaši esot iecienījuši raganas mājiņu.

Iebraucot «Arājos», mūs sagaida omulīgs vīrietis ar Šreka cepuri galvā. Tā viņam esot «imidžam». Skulptūru labirinta idejas autors Jānis Jākabsons pēc profesijas ir galdnieks.

Koka figūras gluži kā Emīls no «Emīla nedarbiem» Jānis esot sācis griezt «no lielas ēšanas». Savulaik esot nomainījušies darbi, sanācis tā, ka jāstrādā bijis tikai vasarā, bet ziemā viņš dzīvojies pa māju un vārījis ģimenei ēst.

«Sieva gāja darbā, bērni - skolā, visu ziemu to vien darīju, kā gatavoju ēst. Uzbarojos par 20 kilogramiem,» stāsta Jānis. Esot bijis liels vēders, kurpes sašņorēt vairs neesot varējis. Pavasarī bija jākāpj uz jumta strādāt, bet pastrādāt - grūti. Izdomājis, ka ziemā arī kaut ko tomēr vajadzētu darīt. Vasarā, laukos zāģējot malku, ieraudzījis skaistu pagali, un tā tapusi pirmā koka skulptūra. Esot iepaticies.

Pirmais bija cilvēks. Vīrietis...

Nerātnās figūras bijušas pirmās.

«Pirmais bija cilvēks. Vīrietis... jo gadījās zarains koks,» stāsta Jānis, rādot savu deviņu gadu darbu, kurš plašākai publikai apskatāms nu jau piecus gadus.

Jāņa sieva par erotiskajām koka figūriņām uzzinājusi gadu pirms labirintu atvēršanas, neesot paticis. «Nosoda mani vēl līdz šodienai,» smejas Jānis.

«Labirintā pieaugušajiem» apskatāmi arī dažādu formu un paskata citplanētieši. Kad jautāju Jānim, kāpēc tieši citplanētieši, viņš atbild, ka tos esot visvieglāk uztaisīt, jo neviens nezina, kā viņi īsti izskatās. Ļoti praktisks iemesls, kaut mēs jau aizfilozofējāmies līdz sazin kam...

Idejas tēliem rodoties no visa, ko ikdienā Jānis redz sev apkārt - «Čili picas» reklāmas ķēmiņš, kaut kāds tēls uz ziepju paciņas, viens tēls esot radies, iedvesmojoties no «Domestos» podu tīrāmā līdzekļa.

Jānis stāsta, ka viņa labirintus īpaši iecienījušas mūsu zeltenes, kuras aizprecējušās uz Lielbritāniju un tad braucot viņam «atrādīt savus vīrus».

No labirinta izejam domīgi un mazliet apmulsuši. Atsevišķas figūriņas patiešām ir....dīvainas..

Lai nu, kā, diena ir galā un, patīkama sajūtu pārņemti, varam atgriezties pilsētā. Nu re, un ķermeņa baterijas uzpildītas visai nedēļai. Neticat? Aizbrauciet un pārbaudiet paši!

Koka skulptūru labirinta cenas:

Pieaugušajiem 5 EUR

Bērniem no 2 līdz 18 gadiem 3 EUR

Ieejas maksā iekļautas brīvdabas spēles un atrakcijas, labirinti

Sveču darbnīca 1 pers. 1,50 EUR

Jaunā pāra un kāzu viesu izklaidētājs parkā (0,5 h) 10 EUR