Kad pēdējo reizi runājām 2012. gadā veselus divpadsmit (!) gadus tapušā albuma «Gadu laiki» kontekstā, minēji, ka beidzot akmens ir novēlies un var sākt visu no baltas lapas. Te nu tas ir - jauns ieraksts. Kā jums veicās ar šīs baltās lapas aprakstīšanu?

- Nu, jā. 2012. gadā beidzot izdevām «Gadu laikus», un ķērāmies pie agrāko divu «Zig Zag» neizdoto albumu - «Es neesmu nervozs, bet manas problēmas ir normālas» (1987) un «Zig Zag» (1988), ko iedziedāja Gvido Linga, kas, kā zināms, tajā laikā bija «Zig Zag» solists un ģitārists. Izdevām 2013. gadā dubulto albumu ar nosaukumu «Signe melo», un tad ķērāmies klāt pie jaunā albuma izveides, iekļaujot gan pilnīgi jaunas dziesmas, gan agrāk radītās jaunā muzikālā ietērpā, no kurām dziesmai «Last Dance» no jauna uzrakstīts teksts latviešu valodā. Tagad dziesma saucas «Baltā deja».

Tātad, albumā ir arī ne tik jaunas dziesmas...

Jā, dažas tika radītas no motīviem, skicēm, kas glabājas mūsu mēģinājumu ierakstu arhīvā. 2016. gada pavasarī albums tika pabeigts, un tituldziesma bija pēdējā, ko šajā diskā iekļāvām. Platē ir 11 kompozīcijas no kurām viena ir remikss. To visu paveicām ar saviem spēkiem un līdzekļiem. Galveno darbiņu paveica Jānis Mārinš [grupas basģitārists, - aut. piezīme], kas aranžēja un samiksēja visu, ko bijām sastrādājuši. Protams, ka ir šādas tādas lietiņas, ko varēja uztaisīt savādāk, bet kopumā mēs esam apmierināti ar paveikto!

Ielūkojos bukletā un secināju, ka nevis solists Juris Lasinskis, bet tieši tu esi galvenais vārdu autors šajā albumā. Vai tā ir bijis vienmēr?

- Tā šajā albumā ir sanācis, ka mani teksti ir vairāk. Kuram ir kāda ideja, tas arī mēģina rakstīt. Tāds viens dzejnieks mūsu grupā nav, tāpēc mums ar Juri ir vairāki kopīgi teksti - vienam ir ideja par pantiņu, otram par piedziedājumu...

«Ripo akmens lejā no kalna,» skan albuma tituldziesmā «Ēzelītis IĀ». Vai tā ir kāda apzināta, varbūt nejauša norāde uz Guntara Rača «Ripoja akmens»?

- Nu nekāda sakara maniem «ripojošiem akmeņiem» ar Guntara Rača akmeņiem nav. Katrs ripo savā nodabā. Tas tāpat kā, piemēram, vārdi - «mīlu tevi» - nepieder nevienam, katram viņi ir citādāki, kaut nozīme ir viena. Jā, un

Guntara dzejoļus neesmu lasījis, nezinu kur viņa akmeņi ripo.

Kas ir šis ēzelītis?

- Pēc idejas jau mēs visi esam mazi ēzelīši skola, darbs... utt, bet ja konkrēti par šā albuma ēzelīti, ideja uzradās no mana mazā puikas rotaļlietas, kas karājās virtuvē pie groza. Kad to ieraudzīju, sapratu, kas būs galvenais varonis, jo albuma nosaukums arī vēl tobrīd nebija izdomāts.

Muzikāli esat atteikušies no smagnējiem elektroniskiem aranžējumiem, kas bija Jāņa Brunovska pienesums, un devušies atkal mazliet pancīgākā virzienā. Šur tur saklausīju «The Cure» ietekmes. Kas 2016. gadā iedvesmo «Zig Zag»?

- Jā, Jura ģitāras spēles manierē ir dzirdama The Cure ietekme, bet viņš tā visu laiku spēlē un citādāk neprot. Muzikāli šis ir savādāks, kaut vai tāpēc, ka sintezatorus iespēlēja un aranžēja Jānis Māriņš. Par iedvesmu man ir grūti pateikt man personīgi pagaidām nav tādas grupas, es klausos dažādu mūziku. Tas atkarīgs no garastāvokļa. Vakarā pārsvarā mierīgu, bet par pārējiem grūti man teikt, jāprasa viņiem pašiem.

Albumā iekļauta arī «Parazāde», dziesma kas jau klausītājiem zināma labu laiku... Kāpēc tapusi jauna versija?

- Albumā ir iekļauti vairāki gabali, kas pēc mūsu domām ir pelnījuši otro dzīvību. Reti kuram tagad ir kasetnieks un reti kuram ir šī dziesma, un arī citas vecās saglabājušās. Mums šie gabali ir mīļi un vēl aizvien aktuāli, un mums patīk to tagadējais skanējums. Vēlējamies tos dokumentēt šajā albumā, lai tie nepazustu un nokļūtu pie mūsu klausītājiem.

«Zig Zag» pastāv jau vairāk nekā 30 gadus. Kas ir tas, kas jūs vēl aizvien dzen uz priekšu?

- Kā grupai ar nosaukumu «Zig Zag», ja nemaldos, 30 gadi būs 2017. gadā. Pirms tam bija grupa «Ārprāc». Kopā šogad sanāk 31 gads... Ja par to, kas dzen uz priekšu... pēc manām domām, mūs vieno radīšanas prieks,

līdzīgi kā mazi bērni spēlējas smilšu kastē, tā mēs dodamies uz mēģinājuma telpu, aizmūkam no reālās pasaules

, kur mēs varam pabūt savā iedomu pasaulītē, spēlēt un kaut ko radīt, un ja tas vel kādam citam patīk, tas ir dubultprieks. Protams, ka tagad ir daudz mazāk laika, ko varam veltīt mēģinājumiem, ģimene, darbs, bet mēs cenšamies vienu, divas reizes nedēļā atlicināt tam laika.

Gribas «Zig Zag» likt vienā plauktā ar 80. gadu beigu ēras grupām «K. Remontu», «Auroru», «Ģenerāli burtu»... no tā laika indie/postpanka grupām, šķiet, jūs esat vieni no pēdējiem, kas vēl aktīvi darbojas? Vai gaidi jauno «Auroras» albumu?

- Tā sanāk, ka no mūsu pulciņa esam palikuši pēdējie, ceru, ka «Aurora» arī ik palaikam parādīsies un varbūt varēsim beidzot sagaidīt no viņiem albumu. Es zinu, ka viņi pie tā strādā, gan jau viss būs labi.

Ar Ritvaru Dižkaču esi saskrējies? Noteikti esat savulaik uzstājušies kopīgos koncertos, un ir kopīgas atmiņas...

Ar Ritvaru pirmoreiz pēc apmēram 22 gadiem atkal satikāmies kopējā koncertā klubā Latvijas 1. Rokkafejnīca 2014. gadā. Līdz tam nesanāca mums satikties. Protams, ka bija ļoti patīkami satikt seno cīņu biedru un redzēt atkal viņu uz skatuves. Jocīgas sajūtas... it kā laiks būtu atgriezis mūs uz 1988.-89. gadu, vienīgi nedaudz pieaugušāki esam kļuvuši. Un arī 2015. gadā mums bija vairāki koncerti ar «Auroru». Tajos koncertos satiku arī Kanādā dzīvojošo Svenu Mileru, kas «Aurorā» savulaik spēlēja basu. Vēl neesmu saticis tikai bundzinieku Edgaru Beināru.

80. gados ar Ritvaru bieži saskrējāmies kafejnīcās «Palete», «Māksla», «Kārlī» u.c., un arī pie manis mājas pasēdējām pie kādas vīna glāzes, runājot par mūziku un tāpat vien par dzīvi.

Kādi «Zig Zag» turpmākie plāni? Izjukt jau negrasāties...

Pagaidām nav mums plānos izjukt un par to neesam domājuši. Tagad esam sākuši veidot jaunus gabalus nākošajam albumam. Nezinu cik tas prasīs laika un kā mums veiksies, ceru, ka viss izdosies. Tas no mums vien pašiem ir atkarīgs.

_{Albumu izdod mūzikas izdevniecība «NABA MUSIC / MELO RECORDS». Albums pieejams interneta vietnēs Bandcamp, Spotify un iTunes, kā arī mūzikas veikalos Randoms, Upe un NABAKLAB.}