Pirms šādas filmas skates gribas ko uzzināt par varoņu prototipiem, reāliem cilvēkiem. Lai gan skatītāji lasījuši šo to no XX gadsimta sākuma amerikāņu literatūras populārākajiem darbiem, T. Vulfa vārdu droši vien daudzi dzird pirmoreiz. Tomass Kleitons Vulfs (Thomas Clayton Wolfe) ir tā dēvētās zudušās paaudzes pārstāvis, jaunākais dēls astoņu bērnu ģimenē, vecākiem piederēja neliels uzņēmums. Tomas bija neparasts zēns – 15 gadu vecumā iestājās Ziemeļkarolīnas universitātē, tur aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē, bija studentu avīzes redaktors. Beidzis universitāti un saņēmis mākslas zinātņu bakalaura grādu, iestājās Hārvarda universitātes Augstākajā mākslas skolā. 22 gadu vecumā Tomass Vulfam jau bija Hārvarda universitātes maģistra grāds dramaturģijā, viņa lugas bija iestudētas teātros. Pēc diviem gadiem viņš kļuva par Ņujorkas universitātes angļu valodas profesoru.

Ģildes teātra dizainere Alīna Bernsteina iepazinās ar Tomasu pēc gada. Viņu romāns bija vētrains, brīžiem līdzinājās karam, taču viņa stipri ietekmēja rakstnieku, rosināja un finansēja viņa daiļradi. Aiz mīlestības pret Vulfu, kaut gan bija par 18 gadiem vecāka par viņu, Bernsteina kundze pameta vīru baņķieri un divus bērnus. Vulfa pirmais romāns nāca klajā 11 dienas pirms 1929. gad fondu tirgus kraha un bija veltīts Alīnai Bernsteinai, taču viņš drīz pārtrauca attiecības ar Bernsteina kundzi.

T. Vulfu uzskatīja par neparasti rosīgu, mērķtiecīgu cilvēku, īstu nemiera garu. Viņam bija grūti turēties pretī vārdu un domu straumei, tāpēc pirmos divus Vulfa milzu apjoma un pārlieku lielas episkas spriedzes romānus «Palūkojies uz savām mājām, eņģeli» un «Par laiku un upi» bez žēlastības laboja redaktors Maksvels Pērkinss, kurš agrāk bija sadarbojies ar E. Hemingveju un F. S. Ficdžeraldu.

T. Vulfs kaismīgi mīlēja dzīvi un daiļradi. Viņš rakstīja neticami ātri — piecus tūkstošus (!) vārdu dienā. Viņš strādāja stāvus, strādāja visur. 1938. gadā Vulfs iesniedza savam jaunajam redaktoram E. Azvelam manuskriptu, kura apjoms pārsniedza miljonu vārdu, atstāja Ņujorku un tikai divu nedēļu laikā apbrauca 11 Rietumamerikas nacionālos parkus. Tur viņš pēkšņi saslima. Gala diagnoze – miliāra smadzeņu tuberkuloze. Tā bija pārņēmusi visu Vulfa galvas labo pusi, un pat valsts slavenākais mikroķirurgs nespēja viņam palīdzēt. Lai gan viņiem bija domstarpības, neilgi pirms nāves Vulfs uzrakstīja Pērkinsam aizkustinošu vēstuli, kurā atzina, ka Pērkinss palīdzējis īstenot viņa radošās ieceres un pavēris viņam ceļu.

Visu labo gribas atkārtot atkal un atkal. Stāstu par ģeniālo rakstnieku un viņa sadarbību ar talantīgo redaktoru gribas vēlreiz dzirdēt un redzēt. Tieši tāpēc ir vērts uzzināt par Tomasa Vulfa dzīvi.