«Dīdžeji ir ļoti bagāti cilvēki,» man atklāja viens no festivāla rīkotājiem. «Rokgrupa ienākumus dala gan savā starpā, gan ar daudzgalvaino tehnisko personālu, vēl sedzot ceļa, naktsmāju, ēdināšanas izdevumus, turpretī dīdžejs gandrīz visu honorāru, kas, starp citu, ir līdzvērtīgs lielo festivālu grupu honorāram, saņem viens pats.»

Kāpēc šādi elektroniskās deju mūzikas festivāli ir kļuvuši tik populāri? Kāpēc cilvēki ir gatavi par biļetēm maksāt lielu naudu («Summerburst» divu dienu biļete maksāja aptuveni 50 eur)? Kāpēc cilvēki arvien retāk izvēlas dzīvās mūzikas festivālus? Šie ir jautājumi, uz kuriem centīšos atbildēt šā apskata beigās.

Īsumā par festivālu. Viņģa parku varētu dēvēt par Viļņas Mežaparku - tā ir milzīga zaļā zona pilsētas centrā, kuras viducī uzbūvēta milzīga estrāde. Parks ir piemērota vieta dažādiem koncertiem, ne velti tur notikuši gan Lietuvas Dziesmu svētki, gan «Depeche Mode» un «Queen» koncerti. Līdz ar to «Summerburst» rīkotājiem otrreiz divritenis nebija jāizgudro, un festivāla vieta tika sakārtota pārdomāti un kvalitatīvi.

Protams, mūsdienu EDM (electronic dance music) piesaista gados jaunākus klausītājus, un tieši jaunieši vecumā no 16 līdz 25 bija festivāla pamatauditorija. Kaut kur tālāk no skatuves stāvēja arī gados vecāka publika, acīmredzot tēti un mammas, lai pēc koncertiem savas atvases droši nogādātu mājās. Abas festivāla dienas sākās ap plkst. 16 un ilga līdz pat 1 naktī, pārlieku neizaicinot Viļņas iedzīvotājus, kuru naktsmieru dunošā basa vibrācijas varētu traucēt.

Nelielajā festivāla teritorijā bija izvietota ēdināšanas zona (kebabi, burgeri) un divi milzīgi bāri, kuros, tiesa, tirgoja tikai viena zīmola alu un neko stiprāku. Varbūt pareizi, ņemot vērā vidējo festivāla apmeklētāju vecumu.

«Summerburst» ir tā dēvētais pilsētas festivāls, proti, līdzīgi kā «Flow» festivāls Somijā vai mūsu pašu «Kubana» Rīgā, tas neliek akcentu uz telšu pilsētiņu, ļaujot pilsētniekiem pēc koncertiem mierīgi doties nakšņot uz savām mājām.

Visa darbība notiek uz vienas milzīgas skatuves, kas ir tikpat apjomīga kā, piemēram, «Positivus» festivāla galvenā skatuve. Tiesa, ir viena liela atšķirība - visa skatuve ir uzbūvēta kā viena liela mirguļojoša atrakcija, kuras centrā dievs - pogu un bītu pavēlnieks dīdžejs.

Eiropā deju mūzikas kultūra ir ar senām saknēm, pieminēšu kaut vai astoņdesmito gadu beigu, deviņdesmito sākumu reivu subkultūras uzplaukumu, kad bieži vien pamestās, industriālās ēkās notika milzīgi pasākumi, pulcējot tūkstošiem reivotāju. Arī deviņdesmitajos deju mūzika bija cieņā, taču šobrīd pasauli jau vairākus gadus ir pārņēmis pavisam jauns EDM festivālu vilnis, kas mūzikas industrijai ienes milzīgus ienākumus.

Iemesls šāda biznesa modeļa panākumiem ir pavisam vienkāršs.

Dīdžejs mūsdienās ir ļoti mobils, bez liekām loģistikas izmaksām.

Tas var ierasties uz festivālu viens pats ar savu zibatmiņu, kurā atrodama viņa koncerta programma, un jau pēc stundas sēsties lidmašīnā un doties uz nākamo festivālu, lai tajā pašā vakarā uzstātos citur. Honorāri ir milzīgi, tikpat lieli kā rokgrupām, kas hedlaino lielos festivālus.

Protams, dīdžejsetu nedrīkst salīdzināt ar rokgrupas uzstāšanos (tāpat kā ābolus nevar salīdzināt ar plūmēm), taču nauda, kas tiek maksāta par padarīto, gan vienam, gan otram, ir līdzīga. Vienkārši EDM ir spējis pakāpties par vairākiem pakāpieniem un no nišas fenomena kļūt par vadošo tendenci mūzikas industrijā. Dīdžeji ir mūsdienu rokzvaigznes, un publika ir gatava maksāt lielu naudu, lai šīs zvaigznes redzētu klātienē. Tas nekas, ka ir tādi meistari, kas tiešām atbrauc uz festivālu ar jau iepriekš sagatavotu programmu un uzstāšanās laikā to vien dara, kā rāda publikai sirsniņas. Tiesa, kā pastāstīja viens no festivāla rīkotājiem, ir arī tādi dīdžeji, kuri no savas kabatas samaksā 20 000 dolāru, lai tikai pirotehnikas šovs būtu iespaidīgāks... Kas tur ko nenolikt 20 taukšķus par salūtu? Nieks.

Festivāls pirmajā gadā spēja pulcēt ļoti pazīstamus dīdžejus, kuru kompozīcijas un remiksi atrodas daudzos mūzikas topos. Ar stundas programmu uzstājās gan jaunais norvēģu spīdeklis Kaigo (Kygo), gan vadošais dīdžeju tandēms Dimitri Vegas and Like Mike, gan Stīvs Andželo, Markuss Šulcs un Devids Geta (David Guetta). Dīdžeji atskaņoja gan paši savas, gan citu dīdžeju kompozīcijas, liekot akcentu uz jau zināmām melodijām. Tieši melodijas, vokālie rifi ir tie, uz kā balstās šāda mūzika. Piemēram, jaunās skaņās remiksēta Mārvina Geija balss («Sexual Healing») ir un paliek Mārvina Geija balss... kāds tajā ir dīdžeja ieguldījums? Jauks, grūvīgs pavadījums?

Atšķirībā no tradicionālajiem festivāliem, kur katrai grupai nepieciešamas vismaz 15 minūtes, lai «uzkrāmētos», dīdžeji viens otru nomainīja pēc piecu minūšu pauzes. Dīdžejgalds ir viens, atliek tikai paņemt līdzi savu saturu...

Dārga diskotēka svaigā gaisā - tā varētu raksturot gan šo, gan citus EDM festivālus. Cilvēki vienkārši vēlas labi pavadīt laiku, padejot pie populārām dziesmām un aizmirsties.

. @afrojack hello these are some photos of your perfomance in Vilnius @ summerburst yesterday pic.twitter.com/edCL48u7IP— Agnė mja™ (@mikewiIIiams) June 12, 2016