«Man gan visi vienā mutē saka - kur tavā vecumā tev tik jauneklīgs funktieris,» piebilda Freibergs.

Viņš norādīja, pašreizējā situācijā pasniegt Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) viņam nozīmē daudz vairāk nekā taisīt izrādes, jo tur viņš jūtot, ka investīcija ir lielākam periodam.

«Cik ļoti pareizi ir pareizi iesākt, saprast, ka tajā teātrī patiešām viss ir iespējams, ka dzīve un teātris ir divas dažādas lietas un ka tas teātris ir ar neiedomājamu amplitūdu - no sadzīves līdz absolūtām abstrakcijām. Ka ūdens nav tikai, lai padzertos, ūdens ir saule rasas pilienā,» klāstīja Freibergs.

Atskatoties uz savu karjeru, viņš teica, ka laika gaitā telpas jēga mainījusi savu iespēju robežas. Katra lieta, katra zīme kļūst par kādu metaforu vai simbolu, telpas nozīme kļuva lielāka un telpa kļuva līdzdalīgāka izrādes procesā.

Domājot par katru izrādi, Freibergs īpašā «grāmatā» veido visas ainas. «Man, starp citu, līdzi ir sakadrēta visa izrāde. Protams, tur notiek nobīdes no kadrējumiem, bet tas ir pamats, kuru es izrežisēju un piedāvāju, kādas iespējas režisoram telpa dod. Katrai izrādei. Aizgāju taisīt uz Nacionālo teātri «Mežapīli», un man prasa - kur tad tava grāmata? Es esmu slavens ar savām grāmatām,» stāstīja Freibergs.

Latvijas scenogrāfijas skola tiek dēvēta par Andra Freiberga skolu, un vaicāts, cik gandarīts ir par paveikto darbā ar studentiem, mākslinieks atzīst: viņaprāt, viņš ir izdarījis lielu apjomu.

«Tas laiks ir tik maz, un viņos ir jāaudzina mākslinieks. Tie teicamnieki vai tie pareizie izdarīs savu, bet tie neglītie pīlēni - tie ir tie, kas nosaka to scenogrāfiju. Mana intuīcija ir apstiprinājusi, ka tā ir,» teica Freibergs.

LMA ekspozīcija Prāgas scenogrāfijas un arhitektūras kvadriennālē ieguvusi zelta medaļu trīs reizes pēc kārtas, savukārt pērn kvadriennālē pirmo reizi piešķīra Scenogrāfijas skolotāja balvu, un to saņēma Freibergs par darbu, kas iedvesmojis paaudzes. Atceroties to, mākslinieks atzina: «Labi, ka es nesāku raudāt. Prāgā tas ir pasaules līmenis, un nelieloties es varu teikt, ka tā ir jauda.»

Jautāts, kas, viņaprāt, ir mūsu kultūras cilvēku panākumu atslēga, uz kā mūsu kultūra turas, Freibergs pauda viedokli, ka uz ciešanām, jo pārdzīvojums rada pārdzīvojumu.

«Bija rādīts, kā cilvēks lido virs stadiona. Es skatos un domāju, ja nu kaut kas notiek, viņam tur kaut kas saplīst un viņš nokrīt. Es nedomāju par šī lidojuma jēgu un augstākām lietām, es domāju, ka tik viņš nenokrīt. Ja es jūsu priekšā izplešu rokas, es esmu diezgan augstu un lidoju, un, ja es spēju tā naivi ļaut noticēt tam, ka es lidoju, tad tas, man liekas, ir labāk. Tā ir tā cilvēku saskarsmes, teātra būtība, maģija,» vērtēja Freibergs.

Vaicāts, par ko, viņaprāt, ir opera «Iemūrētie», Freibergs vērtēja, ka tas stāsts ir par to, ka neviens darbs, nevienas pūles nedod svētību, ja nepiedalies tur ar savu sajūtu, savu pārliecību, ar savu mīlestību.

Opera «Iemūrētie» ir viena no vairāk nekā 200 izrādēm un iestudējumiem, kuru scenogrāfiju veidojis Freibergs.

Freibergs dzimis 1938. gadā, 1965. gadā absolvējis LMA, pēc tam strādājis dažādos teātros. Kopš 1992. gada Freibergs ir Latvijas Nacionālās operas galvenais scenogrāfs, tur veidojis scenogrāfiju baletam «Otello», operām «Lucia di Lammermoor», «Dons Žuans», «Traviata», «Toska», «Nabuko», «Alčīna», «Masku balle» u.c. Veidojis scenogrāfijas iestudējumiem gan Latvijā, gan ārzemēs - Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Armēnijā, Polijā, Vācijā, Venecuēlā, Itālijā u.c.