Gotlande ir Zviedrijas lielākā sala - ar simtiem dievnamu, no kuriem tikai pāris jaunāki par 14. gadsimtu, fantastisku dabu un laipniem cilvēkiem - pavisam tur mīt 57 004 iedzīvotāji. 176 km garās salas nosaukumu var tulkot kā Labā zeme vai Dieva zeme. Un tā atrodas tepat kaimiņos Latvijai. No Kurzemes krasta līdz Gotlandei ir tikai 150 km. Diemžēl latviešiem šis attālums labi zināms ne tikai no Jumpravas dziesmiņas Peldētājs - Es peldēju no Ventspils uz Visbiju…, bet arī no drūmām vēstures lappusēm. Otrā pasaules kara beigās latvieši mazās laiviņās no Kurzemes devās Zviedrijas virzienā, vispirms nonākot Gotlandē un gūstot tur patvērumu. Nelielajā Slītes ostā ir piemineklis latviešu bēgļiem - ostas piekrastē uz mūžiem novietota zvejnieku laiva ar piemiņas plāksni. Mūsdienās, lai nonāktu Gotlandē, jāmēro garāks ceļa gabals. Ja nav speciāla kuģīša vai lidaparāta, vispirms ar prāmi jādodas uz Stokholmu, tad jāpārbrauc uz nākamo ostu Nīnēshamnu (Nynäshamn) un no turienes 3 stundas jākuģo līdz Visbijai - Gotlandes galvaspilsētai. Senāk uz Visbiju lidoja latviešu airBaltic, bet nu šī līnija atcelta.

Kad nonāc salā, jūties kā citā pasaulē - senās ēkas un daba atšķiras no tuvās Latvijas vai Zviedrijas, pat cilvēki nereti runā savā īpašā gotlandiešu dialektā. Bet pa ceļam uz Gotlandi der iegriezties Stokholmas arheoloģijas muzejā. Gandrīz puse no tajā redzamajiem eksponātiem ir no šīs salas, tas apliecina - tā ir īpaša teritorija, kas glabāja un joprojām glabā neskaitāmas vēstures, kultūras un dabas bagātības.

Baznīcas ik uz stūra

Gotlandē ir ceļu krustojumi, kuros nostājoties var saskatīt 4 dievnamus, - katru savā debess pusē. Un dievnami nebūt nav mazi un necili! Milzu ēkas gotiskā vai romāņu stilā. Gotlandiešiem reiz bijusi degsme un līdzekļi, lai celtu milzīgus dievnamus! Baznīcas šeit ir neparastas, tās liek brīnīties. Kari tur nav pāri gājuši, tādēļ gan baznīcās, gan gotlandiešu mājās atrodami daudzi seni priekšmeti. Tas liek labestīgi pasmaidīt - jo viduslaiku māksla ir sirsnīga, aizkustinoši ir amatnieku mēģinājumi celt milzu ēkas (tas nekas, ka reizēm sanācis mazliet šķībi) un sienu gleznojumi baznīcās atgādina bērnu zīmējumus ar vaska krītiņiem. Baznīcās var arī mazliet nobīties, jo nereti, paveroties uz augšu, kolonnu noslēgumā sastopies ar kāda dīvaina zvēra acu skatu un garu izbāztu mēli. Salā bijuši arī daudzi klosteri. Gotlandē pa ceļmalām lēkājošie trusīši ir atgādinājums par klosteru dzīvi, jo trusīšu senči reiz izbēguši no tiem. Kristietību Gotlandē atnesis norvēģu karalis Olafs, un no Gotlandes tā ceļoja tālāk. Ļoti iespējams, arī Latvijas pirmie bīskapi Meinards un Alberts vispirms bija Gotlandē, jo, ceļojot no Vācijas, bija tradicionāli apstāties Gotlandē. Tā viduslaikos bija daudzu tirdzniecības ceļu krustpunkts, arī gotlandieši paši nesēdēja mājās, bet kuģoja pa visu pasauli. Viņi bija veikli amatnieki, darināja skaistas rotaslietas, piemēram, stikla pērlītes. Jauks suvenīrs ir Gotlandes muzejā nopērkamās pērlītes, no kurām pats vari savērt sev tīkamu rotaslietu.

Latviešu kaimiņi

To, ka Gotlande un Latvija ir kaimiņi, apliecina daudzas lietas. Kurzemē ir atrastas gotlandiešu apmetnes, bet Gotlandē - kurzemnieku sievietes apbedījums. Rotas un saktiņas Gotlandē ir līdzīgas latviešu tautastērpos sastopamajām. Daudzi vietvārdi Gotlandē skan ļoti latviski, un arī latviešu valodā ir ne viens vien vārds, kas pārņemts no gotlandiešu mēles. Piemēram, bute gotlandiešu valodā ir butte. Interesants ir stāsts par Gotlandes krustu. Ap krustu ir aplis, kas simbolizē sauli. Šis krusts Gotlandē bijis pazīstams jau pagānu laikos, tikai pēc tam to pārņēma kristietība. Salā gotlandiešu krusts redzams namu pagalmos, baznīcās, uz namu jumtiem. Šis riņķa krusts arī Latvijā ir izplatīts dažādos novados. Savukārt uz Gotlandes karogiem redzams jērs ar krusta zīmi - Jēzus Kristus simbols, un arī šis lopiņš ir īpašs, jo tas ir vietējais Gotlandes jērs ar līkiem ragiem.

Akmeņi un ganības

Vairākās vietās Gotlandē sastopami rauki - neparasti akmens veidojumi. Gotlande reiz bijusi tropiska sala, tagad par to liecina šīs neparastās fosiliskās klintis. Salā sastopami arī augi, kādu nav Latvijā, piemēram, zilās avenes, smilšu ogas. Īpaša ir Fores (Fårö) sala. Tajā ganās aitas, aploki seko viens otram, ganu būdiņas klāj salmu un siena jumti, bet kadiķi aug pavisam plakani tuvu zemei, garākiem tiem neļauj izaugt vēji, kas skrien pāri salai, un aitu kārās mēles. Senāk mašīnām, braucot cauri aplokiem, bijis jāapstājas pie katriem vārtiņiem, jāattaisa un atkal jāaiztaisa, bet tagad žogu starpās ierīkotas redeles, ko aitiņas baidās šķērsot.

Salas galvaspilsēta Visbija ir UNESCO kultūras mantojums - viduslaiku pilsēta ar pilnībā saglabājušos apļa mūri. Pirmo reizi uz pilsētu devāmies, lai iepirktos lielveikalā, un tas bija tik pārsteidzoši - turpat netālu no veikala slejas pilsētas mūris un torņi kā no pasaku grāmatas! Arī Gotlandes virtuve ir īpaša. Varbūt tādēļ, ka gotlandieši apceļojuši eksotiskas zemes un bijuši lieli tirgotāji, viņu ēdienkartē blakus biešu un sīpolu zupām ir arī tāds neparasts ēdiens kā safrāna pankūkas - rīsu sacepums ar safrāna garšvielu. Muzejā var nopirkt arī vietējās zupas, paciņā ir sausais maisījums, uzrakstīta tā recepte.

Interesanti bija pastaigāt pa vietējiem veikaliem. Kaut mūsu maciņiem nepatika produktu cenas, kas Zviedrijā ir augstākas nekā Latvijā, tomēr bija interesanti vērot piedāvājumu. Piemēram, sieri Gotlandē un vispār Zviedrijā nopērkami milzīgos, ģimenei draudzīgos izmēros. Daudz pusfabrikātu, arī vietējo meža bagātību, piemēram, brūkleņu ievārījumi milzu traukos. Jauki, ka katrā veikalā ir īpašs plaukts, kurā atrodami vietējie Gotlandes ražojumi - eļļas, ievārījumi, tēja utt. Tāpat nopērkami dažādi izstrādājumi no aitu vilnas un rotaļlietas - aitiņas un eži. Ezis ir Gotlandes nacionālais dzīvnieks. Jau pēc pāris dienām sapratām apgalvojumu, ka Gotlande ir vieta, kur atbrauc pirmoreiz un tad brauc atkal un atkal. Tā ir sala, kur atklājumi atrodami ik uz soļa un kur noteikti jāatgriežas.