Ojāra Vācieša poēma "Klavierkoncerts" varētu būt īpaši tuva mūziķim. Šī poēma ir kā vārdos ielikts muzikāls pārdzīvojums – skaņas piedzimst no vārdiem, vārdi var pārveidoties skaņās. Nešķirama vienība ir dzejnieks un komponists.

Ideālā gadījumā komponists un dzejnieks ir nešķirami. Dzejnieka daiļrade ir izejas punkts kādai kompozīcijai. Gadās arī citādi – komponists galīgi nav izpratis dzejnieku.

“Klavierkoncerts” ir viens no Ojāra Vācieša ģeniālākajiem sacerējumiem. Es gan pašu „Klavierkoncertu” komponējis neesmu, bet pašu ideju kā milzīgi ietilpīgu asociāciju izmantojām kompozīcijā “Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts” 2003. gada novembrī Dailes teātrī uzvedumā, kas bija veltīts Ojāra Vācieša 70 gadu jubilejai. Uz skatuves bija 10 vai 11 klavieres, un mēs, pieci pianisti, spēlējām vienlaikus manas dziesmas ar Ojāra Vācieša dzeju. Tādēļ šī kompozīcija attaisnojās, un to varēja nosaukt par „Klavierkoncertu”.

Par jums ir rakstīts daudz. Jūs varētu dēvēt par vienu no visdziļāk domājošiem mūsdienu latviešu komponistiem. Jums pieder slavenā atziņa, ka mūzikai vispirms jābūt skaistai. Tā ir nozīmīga tēze, jo jūs nesat prieku cilvēkiem, nevis spoguļojaties savā talantā.

Neesmu filozofējošs abstraktā nozīmē. Esmu drīzāk jūtu cilvēks gan dzīvē, gan mūzikā. Mans izteikums, ka mūzikai jābūt skaistai, ir konkrēta dzīves pozīcija, kura nāk no Dostojevska. Viņš apgalvoja, ka skaistums glābs pasauli. Visas tālākās domas ir atvasinātas no šā teikuma. Tā mēs varam nonākt pie jautājuma, kas vispār ir māksla un kādēļ mums tā vajadzīga. Oskars Vailds sava “Doriana Greja portreta” ievadā saka, ka jebkura māksla ir absolūti nelietderīga.

Mēs nevaram lietot mākslu tikai kā produktu vai preci - taču mākslas iespaids un būtība ir daudz dziļāki.

Ojārs Vācietis un daudzi citi latviešu dzejnieki bija romantiķi. Arī jūs dēvējat sevi par romantiķi. Kādēļ? Kādēļ tieši par subjektīvu romantiķi?

Klaviermākslā romantisms ir ļoti raksturīgs. Mēs esam Rietumu un Austrumu krustpunktā, kā teica arī pats Ojārs Vācietis, šajā krustpunktā ir attīstījies romantiskais pasaules skatījums. Tās ir arī ilgas, varbūt arī prasība pēc kaut kā augstāka, tīrāka, svētāka, arī emocionālāka, nekā to dod ikdienas pasaule. Romantika ir raksturīga jūtu cilvēkiem. Ojārs Vācietis ir jūtu cilvēks. Romantisks ir arī mūsdienu dzejnieks Imants Ziedonis, klasiķi, piemēram, Jānis Poruks, Kārlis Skalbe, Jānis Akurāters. 20. gadsimta sākums latviešu kultūrā vispār iezīmējas ar romantisma paradigmu, tā sastopama gan literatūrā, gan mākslā, gan arī mūzikā. Uzskatu sevi par šīs tradīcijas turpinātāju.

Mans pamatimpulss ir iekšēja nepieciešamība kaut ko izteikt, par kaut ko sajūsmināties vai iemīlēties, vai arī pēc kaut kā ilgoties. Pamatā ir mana iekšējā subjektīvā uztvere. Mazāk šie impulsi nāk no ārējās darbības vai arī ārējā notikuma. Taču ir bijis arī tā, ka notiek kaut kas ļoti satriecošs un pēc kāda laika es jūtu, ka es uz to iekšēji atsaucos. Tas nenotiek uzreiz, varbūt pēc pusgada es jūtu, ka man rodas darbs, kurš atsaucas kādai situācijai vai kādam traģiskam notikumam. Tā ir mana iekšēja reakcija. Man tomēr ir sevī kaut kas iekšēji jāpārdzīvo, tad rodas mana subjektīvā reakcija.

Romantika vienmēr ir subjektīva, uz iekšu vērsta jūtu pasaule. Tajā pašā laikā jūs savu misiju izteicāt vārdos – dot cilvēkiem prieku spēlēt mūziku.

Es neteiktu, ka romantika ir tikai uz iekšu vērsta pasaule. Šķiet, ka neesmu tikai intraverts cilvēks vien, kaut gan zināmā mērā esmu. Ja jau mēs paliktu tikai savā čaulā un neizietu no tās, mūsu mākslai būtu nozīme tikai māksliniekam pašam sev. Neviens komponists, mākslinieks vai dzejnieks nenoliegs, ka vēlas uzrunāt arī citus. Man arī gribas dalīties ar citiem savā emocionālajā pieredzē.

Mūzika uzrunā cilvēku caur viņa emocionālo pasauli. Tur pazūd laika un telpas izjūta, taču ir kāds ideāls, kas atrodas ārpus esamības. Kas ir jūsu ideāls?

Mans ideāls ir tas, ko visgrūtāk vārdos noformulēt, bet varbūt arī nevajag. Izteikts vārdos, tas zaudē savu burvību. Tās varbūt ir ilgas pēc dvēseles skaistuma, tās ir ilgas būt harmonijā ar šo bezgala skaisto pasauli, ar šo skaisto dzīvi, šo mākslas, kultūras un arī vēstures izjūtu, un tam pāri visam ir kāds augstāks spēks, kas mūs vada. Citi to sauc par Dievu, citi par karmu. Indieši to pateiks savādāk, japāņi savādāk, bet tas tomēr apvieno cilvēkus uz šīs mazās planētas. Tās ir ilgas pēc nojautas par pasaules kārtību, par to, kādēļ viss ir tā, kā tas ir.

Pirmās brīvās Latvijas laika teologs Voldemārs Maldonis ir rakstījis, ka romantisms mājo cilvēka dvēseles dziļumos, taču, izteikts uz āru, tas tiek satriekts. Vai jūs nebaidāties savu dvēseles stāvokli likt priekšā nežēlīgajai pasaulei?

Profesora Maldoņa teiktajam varētu piekrist tikai daļēji. Ja es baidītos un visi mākslinieki baidītos, mēs vispār nevarētu būt mākslinieki. Man būtu jāsēž istabā un jāspēlē klavieres, citam jāglezno vai jāraksta dzeja un nevienam savas daiļrades augļi nebūtu jārāda. Taču mēs darām tieši otrādi. Ir daudzi cilvēki, kuri varbūt nekad neuzdrīkstēsies savus mākslas darbus rādīt, atklāt savas dvēseles mākslinieciskās izpausmes. Bet īstenībā mākslinieka dziļākā vēlme ir tikt uzklausītam.

Nevienā citā dienā nejūtos tik slikti kā sava darba pirmatskaņojuma dienā. Tad man liekas, ka viss tiešām iet uz galu. Gājis man ir visādi, reizēm šķiet labāk vispār no mājas nelīst uz ielas, jo es neko nesaprotu. Radot savu mākslas darbu, saspringums ir bijis ļoti liels, tagad ir bailes ļaut tam dzīvot savu dzīvi. Tas ir līdzīgi kā laist bērnu pasaulē. Viņš jau ir neaizsargāts, tagad visi uz viņu skatīsies, spriedīs – varbūt viena auss ir nepareiza, cits teiks – varbūt acu krāsa nav tā. Mēs nezinām, kā viņam klāsies...

Kad esmu kādu opusu pabeidzis, liekas, tur ir daudz kļūdu, bet šajā brīdī citādi nevaru – esmu centies izdarīt tik labi, cik vien varēju. Tas ir tas, ko varēju pateikt, un tā nu man izdevās. Esmu centies būt pret to godīgs, neesmu devis sev atlaidi. Tas ir vienīgais mierinājums. Es laboju savus darbus līdz pēdējam brīdim, pat mēģinājumos. Izpildītāji pie tā ir pieraduši, reizēm ļoti nervozēju, es viņiem neļauju iestrādāties brīvi. Vakar man bija liels ieraksts, pašā ieraksta brīdī vēl notīs kaut ko mainīju, jo nebiju apmierināts.

Ja runājam par vairāk globālām problēmām, tad vēlos jums jautāt – vai latviešu komponistu romantisms viņu darbos ir tuvāks Rietumu vai Austrumu klasiķiem?

Ļoti grūti atbildēt. Ja runājam par akadēmisko, klasisko mūziku – mums ir gan milzīga krievu skolas ietekme, gan ļoti liela vācu skolas ietekme; tās abas pieder lielākajām klasiskās mūzikas ietekmēm. To redzam jau 19.gs. beigās, kad sāka veidoties latviešu profesionālā mūzika, kurā romantisma paradigmai bija izteikti izšķirošā nozīme. Daudzi latviešu klasiskie autori, piemēram, Alfrēds Kalniņš, Emīls Melngailis, Emīls Dārziņš, Jāzeps Vītols bija Pēterburgas klasiskās mūzikas izglītības pārstāvji. Jāzeps Vītols bija Pēterburgas konservatorijas profesors 25 gadus. Jāzeps Vītols ir arī latviešu klasiskās mūzikas ciltstēvs. Jāzeps Vītols ir viens no lielākajiem pīlāriem, visas latviešu klasiskas mūzikas izglītības sistēmas izveidotājs – Konservatorijas dibinātājs un viens no Operas teātra izveidotājiem. Jurjānu Andrejs arī mācījās Krievijā.

No otras puses, milzīgā vācu mūzikas ietekme, kas nāca gan caur luterisko tradīciju, baznīcas korāļiem, baznīcas tēviem, arī caur mājas muzicēšanu, kas bija ierasta vācbaltu kultūrā. Vācbaltu sabiedrība bija tā, caur kuru 18. gs. Rīgā ienāca vācu ģēniju mūzika – te dzīvoja un strādāja Rihards Vāgners, viesojās pianiste Klāra Šūmane, arī franču ģēnijs Hektors Berliozs. Tas viss mūs ir novedis pie unikālas situācijas, ka esam ar vienu kāju Rietumos, ar otru Austrumos – abās tradīcijās. Mūsu klasiskajai mūzikai ir nedaudz vairāk par 100 gadiem, un tas ir salīdzinoši neliels posms. Mēs esam paņēmuši labāko no abām pusēm – tieksmi pēc formas, sakārtotības, loģikas un filosofisko meklējumu dziļuma, kas ir Rietumeiropas tradīcijā, un spontanitātes, aktīvas emocionalitātes un zināma sentimenta, kas ir Austrumos no mums.

Kuri šobrīd būtu latviešu literāti, kuru darbus jūs labprāt komponētu?

Man ir 80. gados radīts dziesmu cikls ar Aleksandra Čaka dzeju, ko šobrīd Radio koris un Sigvards Kļava gribētu veidot kā izrādi. Tas ir ļoti grūts un atbildīgs uzdevums, šīs dziesmas ir jāpārliek Radio korim. Veidot šo izrādi ir uzņēmies Viesturs Kairišs, un pirmizrādei vajadzētu notikt martā Spīķeru koncertzālē.

Man tagad uz galda stāv Aleksandra Čaka sējumi. Viņa vārds, protams, saistās ar Rīgu. Viņš ir mūsu vispilsētnieciskākais dzejnieks atšķirībā no daudziem romantiķiem, kuri nāk no laukiem. Man ir tuva šī lauku mentalitāte, bet tuvs ir arī pilsētnieciskums, kas nāk caur Čaku.

Daudzi cilvēki no Latvijas aizbrauc, arī talantīgi mūziķi. Kas notiks ar mūsu tradīcijām, piemēram, Dziesmu svētkiem, ja trūkst jaunu spējīgu mūziķu?

Dziesmusvētki jau ir pašdarbības tradīcija. Tos gan vada profesionāļi, tajos arī piedalās profesionāļi. Viņi ir atbildīgi par Dziesmusvētkiem. Šo svētku spēks – tā ir tautas tradīcija. Lai gan mūsu kā tautas stāvoklis ir bīstams, tā nav tikai Dziesmusvētku problēma vien. Tas ir latviskās piederības jautājums. Taču ceru, ka šī tradīcija dzīvos, kaut arī daudzi aizbrauc un dzimstības rādītāji ir zemi. Tas dod nedrošības sajūtu.

Redzu koros daudzas jaunu cilvēku sejas, viņi grib dziedāt. Jauni cilvēki nāk koros, šī tradīcija mums ir noturīga. Valstij un pašvaldībām tā būtu jāatbalsta.

Kādas ir jūsu domas par Latvijas mūzikas izglītības sistēmu? Jaunais mūziķis vispirms sāk ar bērnu mūzikas skolu, tad mūzikas vidusskolu, tad Mūzikas akadēmiju. Šī sistēma tika aizsākta padomju laikos, taču tai ir labi rezultāti. Tomēr – vai varbūt nevajadzētu to mazliet atsvaidzināt?

Vispirms jānoskaidro, ko saprotam ar vārdu „atsvaidzināt”. Šai sistēmai ir labi rezultāti, to es redzu arī savā darbā – ārzemnieki brīnās, kā tas ir, ka no Latvijas nāk tik daudz izcilu muzikālo talantu. Savu rezultātu dod padomju laikos tik ļoti sazarotā mūzikas skolu sistēma. Tāds ir arī mūzikas skolu sistēmas mērķis – ne jau visiem, kas beidz mūzikas skolu, jābūt izciliem mūziķiem. Bet mums ir tādi cilvēki kā Elīna Garanča, Marina Rebeka, Aleksandrs Antoņenko, Kristīne Opolais, diriģents Andris Nelsons, vijolniece Baiba Skride, pianists Vestards Šimkus un daudzi citi izcili, fantastiski mūziķi.

Šajā sistēmā ļoti svarīgi ir nezaudēt pedagogu kvalifikāciju, tās standartus, kam jābūt augstiem. Mūzikas skolu sistēma mums ir noteikti jāsaglabā. Es uzaugu laukos, mums nebija plašas rocības, un, ja nepastāvētu šī mūzikas skolu sistēma, es varbūt nemaz nebūtu kļuvis par mūziķi. Tajā laikā es varēju iet šo ceļu, jo mani vecāki un mūzikas skolotāji veltīja man pietiekami daudz enerģijas. Ja nebūtu mūzikas skolu un skolotāju, tad bērniņam laukos nebūtu kur smelties mūzikas prasmes. Mēs nemaz nenojaustu, ka šis bērniņš ir lielisks mākslinieks, komponists vai dziedātājs. Visbeidzot, mums ir jāliek garīgo vērtību prioritāte pāri citām vērtībām.

Kādas ir jūsu radošās idejas pašlaik un ko jūs domājat darīt tuvākajā nākotnē?

Vispirms – gribu strādāt ar Radio kori un Čaka dziesmu ciklu. Bez tā ir vēl dažas radošas idejas. Viena būtu kopā ar jauno Latvijas pianistu Andreju Osokinu, kurš pašlaik mācās Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā un lūdza man uzrakstīt skaņdarbu. Pirmatskaņojumam jānotiek Minhenē, ļoti prestižā koncertzālē šī pianista solokoncertā.

Liels uzdevums ir opera ar nosaukumu „Valentīna”, taču man ir grūti runāt par darbu, kas vēl nav uzrakstīts. Pirmizrāde šai operai notiks 2014. gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Operā „Valentīna” ir konkrēts personāžs, galvenā varone ir Latvijā pazīstama kino un teātra zinātniece Valentīna Freimane. Strādāju kopā ar dzejnieci Liānu Langu un dramaturģi Margaritu Ziedu, kuras dzīves motīvi arī izmantoti topošās operas libretā, strādāju kopā arī ar režisoru Viesturu Kairišu. Mēs atrodamies katrs savā pasaules malā, bet mūsu idejas virmo. Margarita dzīvo Berlīnē, un arī Valentīna bieži dzīvo Berlīnē pa ziemu. Es uz turieni braukāju. Šoziem turpināsim darbu Rīgā. Tas ir svarīgākais tuvāko gadu uzdevums.

Esam beiguši sarunu. Raugos uz mākslinieku, viņa lielumu un reizē pazemību pret citiem māksliniekiem un visu pasauli, manu un jūsu pasauli.

P.S. Intervijas autore pateicas par palīdzību Mārupes Mūzikas skolas direktorei Dacei Štrodahai.