Paverot durvis uz I.Ziedoņa daiļrades pasauli, šķiet, ka tur sastopams vesels atšķirīgu cilvēku pulks. Ar kuru iepazīties, ar kuru ne? "Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās." Jāatrod savs I.Ziedonis.

Līdzsvara meklētājs

"Haoss ir vispateicīgākais materiāls veidošanai," apgalvots mākslinieciskajā aprakstā Kurzemīte. Tikai jāzina, ko un kā veidot. Kā to atrast? Meklējiet rakstos un cilvēkos, droši vien pa pusei nopietni, pa pusei pasmīnot teiktu rakstnieks. "Laime ir tikai visu lietu kārtība, vairāk nekas," tāda ir pati galvenā tautasdziesmās gūtā atziņa, ko par savu pieņēmis un mums lietošanai atdevis tas I.Ziedonis, kuru var dēvēt arī par filozofu, pētnieku. Viņš pirmais aicināja jaunos cilvēkus, un vispirms jau puišus, padomu un gudrību meklēt dainās, arī tajās nenopietnajās. Un radās I.Ziedoņa piedāvājums jaunajiem cilvē kiem – Puisīts augu, vēlāk no vīrieša skatu punkta radītā tautasdziesmu izlase Kas jāzina meitiņām. Bet pāri visam – Latvijas lauki ar kārtīgiem, pamatīgiem cilvēkiem, jo "arājs ir pludiņš uz līmeņa./ Un uz/Pludiņa vienmēr plīvo asna zaļais karodziņš." Skaidrības labad, kas tad ir tas mūsu mūžs, autors piedāvā katram iedomājamu vārdu gleznu: "Maize ir kā pasaule – /Apakšā zemes garoza, /Pāri – debesu garoza, /Pa vidu – mīkstums – dzīve."

Vērīgais

"Nezin kāpēc nezāles visas /Ir sieviešu kārtā – /balanda, /usne, /pērkone, /virza, /vārpata?" Diez kāds mājiens ar šo jautājumu dots?

"Kādreiz teica: "Iestādi ceļmalā ābeli, lai ceļiniekam tiek." Tagad ceļinieks jāpasargā no ceļmalas ābola. No svina ābola," tā vēl pirms mūsdienās bieži minētajām E piedevām brīdināja I.Ziedonis.

Ar šerpu apgalvojumu Kurzemītē rakstnieks bija nokaitinājis arī dažu labu amatpersonu, bet vai tagad, pēc 38 gadiem, šī doma nav tikpat aktuāla: "..savas apkārtnes kultūras vērtību nezināšana, nenovērtēšana un ignorēšana ir sabiedriskā debilitāte."

Apceļojot Kurzemi, bija radies vēl kāds secinājums: "Pārcentība skolu koncentrēšanā ātri vien atkodās."

Par I.Ziedoni radies priekšstats, ka viņam sīkumu nav, jo tie taču visi kopā veido to, ko saucam par mūsu vienīgo dzīvi. Tā Kuldīgā dzejnieks, kādā skolā noklausījies aizrautīgu skolotāju stāstījumu par izglītības mērķiem, it kā starp citu pajautāja: "Bet kas jums puķes laista?" Viņš bija ievērojis, ka puķupodos iestājies lielais sausuma periods.

"Suits reti kad sakot jā, bet, ja reiz to sacījis, tad varot droši uz to paļauties. Panākt pie viņiem kaut ko varot tikai ar labu." Varbūt labākai sadzīvošanai derētu ielāgot arī šo dzejnieka vērtējumu?

Atbildīgais

I.Ziedoņa darbos nesastapt cēlus vārdus par dzimteni, patriotismu, pienākumu. Bet tieši viņš Poēmā par pienu un Viddivvārpā jeb Poēmā par maizi apliecināja Latvijas lauku vērtību tautas izdzīvošanā un pastāvēšanā: "Kas tev ir jāieņem, to arī ņemi: /Pārdod, bērns, graudus, pārdod maizīti, /Nepārdod zemi!" Bet zeme prasās kopjama, aprūpējama, tikai tad tā dos drošību, stabilitāti: "..es saku: /lien lāpsta zemē tepat, stādi iekšā tepat, /kur zirgu piesiet, /dzimtu kur piesiet, kur piesiet dzimteni!"

Vienkāršs kā reizrēķins ir padoms: "Zeme, latviet, jāaizpilda,/Citādi tur nezāle sāk augt." Gan mūspusē, gan citviet Latvijā kopā ar Ēriku Hānbergu, Aivaru Berķi dzejnieks atradis daudzus jo daudzus cilvēkus, kas pratuši savu sētu aizpildīt ar pagrabu, aku, karoga vietu, saglabājuši viesmīlības tikumu un māku celt galdā īstu lauku cienastu.

Bet sirds viņam sāp par paviršību, kaitina pa roku galam pusdarītais, tad rodas trāpīgs apzīmējums šādai dzīvošanai – pļorzība: "Grīdu pagultē neslaucīja. /Pulēja skapjus. / Pusdienās izvārīja / Kartupeļus jēlus un slapjus."

Liriskais, smeldzīgais

Viņš uz ceļa panācis meiteni ar kallu ziediem un 44. gadu (kopš krājuma Motocikls iznākšanas) atgādina: "Bez mīlestības nedzīvojiet!" Tas maigais dzejas cilvēks grib "kaut ko no cūkpieņu gredzena / Un cīruļu mīlestības". Viņu baida nesaudzība, nesmalkjūtība, tāpēc kā lūgums skan epifānijas rindas: "Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu."

1961. gadā ar 1. dzejoļu krājumu Zemes un sapņu smilts latviešu literatūrā ienāca jauns dzejnieks, kas kļuva par vairāku paaudžu garīgās pasaules ietekmētāju. Allaž viņš bijis PATS, ar patiesu ieinteresētību laikā un vietā, kur bijis lemts dzīvot: "Es savu dzīvi nesu pirkstu galos.