Brūveru dzimtu no Mārupes konkursā pārstāv mamma Līga, meita Krista, dēls Roberts un brālēns Otto. Viņi visi ir mācījušies mūzikas skolās un turpina to darīt, dzied un spēlē savam un vecvecāku priekam. Ģimene šova skatītājus jau ir pārsteigusi ar savu daudzveidību un emocionalitāti.

TVNET piedāvā interviju ar ģimenes mammu Līgu Brūveri.

Kurs bija galvenais “vaininieks”, ka tagad esat šajā šovā?

Bērni, viennozīmīgi mani mīļie bērni. Mēs arī pagājušajā gadā aktīvi sekojām līdzi “Dziedošajām ģimenēm” - balsojām, pārdzīvojām un priecājāmies par veiksmi! Nu lūk, šogad bērni teica, ka pienācis ir laiks arī mums kāpt uz skatuves! Paldies viņiem par iniciatīvu, jo tagad es jūtu, cik gan lielu gandarījumu mums tas sniedz.

Šovs jau lēnām tuvojas tā pusfinālam, ar kādām emocijām tagad kāpjat uz skatuves – lampu drudzis jau jūs ir pametis?

Protams, uztraukums ir mazinājies, jo kaut cik augusi ir skatuviskā pieredze, tomēr nevaram teikt, ka tā nav pavisam. Esam jau uztraukti mazliet vienmēr pirms katras kāpšanas uz skatuves! It sevišķi es...

Gadās, ka no uztraukuma tā svīst rokas, ka pirksti slīd no flautas taustiņiem...

Man jau arī saka, ka manas emocijas uzreiz ir redzamas sejā – nekā noslēpt nav iespējams. Citreiz uz skatuves gadās, ka emocijas sit tik augstu vilni, ka arī mums acīs sariešas asaras...

Asaras un īsts prieks – šķiet, tās ir lietas, kuras uz skatuves tu nespēj notēlot pēc scenārija...

Jā, tas tā patiešām ir. To, ko mēs izjūtam uz skatuves, dziedot – grūti vārdos aprakstīt...

Vai pirms koncerta jums ir kādi rituāli vai tradīcijas, kas atkārtojas katru reizi?

Tāda konkrēta talismana mums nav, bet ir kāda viena ļoti jauka tradīcija, par ko rūpējas mūsu tētis. Kamēr esam mēģinājumos un pēc tam uz skatuves, mūsu tētis gatavo mums vakariņas, un, kolīdz mūsu uzstāšanās beidzas, mēs tiekam kārtīgi pabaroti. Citreiz pat uztraucamies, ja esam vieni no pēdējiem, kas uzstājas, vai neatdzisīs vakariņas.

Ar kurām ģimenēm jums šova laikā izveidojušās vissirsnīgākās attiecības?

Ar visām jau esam labas paziņas, bet visciešāk esam sadraudzējušies ar Krūmiņu, Zaļkalniņu un Dimantu ģimeni.

Tad jau arī jūs noteikti turēsiet īkšķus par Dimantu vai Zaļkalniņu atgriešanos šovā...

Mēs dzīvosim līdzi visām ģimenēm. Gribētos vēlēt visām šīm ģimenēm, kuras centīsies atgriezties, kas ir psiholoģiski, manuprāt, grūti, izturību un spēku. Galvenais - ticēt sev un dziedāt tā, kā savā sirdī to jūt!

Šovs ir spēle – to arī nevajadzētu aizmirst, tāpēc vajag izbaudīt katru mirkli, kuru esi kopā ar sev mīļajiem!

Ja runājam par pēdējo ģimeni, kuriem nācās pamest šovu, – Zaļkalniņiem, kāpēc, jūsuprāt, nācās iziet ģimenei, kurai tovakar bija augsts žūrijas vērtējums?

Jā, tas bija, protams, pārsteigums mums visiem, jo nebija nekā, pie kā piekasīties viņu izpildījumā. Domāju, ka skatītāji, iespējams, domāja, ka ģimenei briesmas nedraud, tāpēc balsoja par citām... Bet man ir grūti spriest.

Kā jūs vērtējat žūrijas darbu?

Tas ir ļoti sarežģīts darbs – spēt objektīvi pēc konkrētiem kritērijiem vērtēt ģimenes. Tomēr uzskatu, ka mūsu žūrija lieliski tiek galā ar šo uzdevumu – sniedzot vērtīgus padomus un pamatotu kritiku. Mēs ļoti ieklausāmies viņu teiktajā un cenšamies  kļūdas vai nepilnības vairs nepieļaut priekšnesumos. Jāatzīstas, ka visvairāk mēs baidījāmies no Brauna kunga (komponists Mārtiņš Brauns. - red.), jo tāda mūzikas autoritāte mūs nebija nekad vērtējusi. Galu galā visi žūrijas pārstāvji ir kompetenti katrs savā lauciņā, tāpēc domāju, ka viņu vērtējums ir objektīvs.

Bet skatītāju balsojums – vai šeit var likt vienādības zīmi ar objektivitāti?

Noteikti nē, jo šeit, es domāju, tomēr katrs indivīds vadās pēc sava subjektīvā viedokļa. Sākotnēji skatītājs spriež par ģimeni pēc pirmā iespaida, vēlāk jau vērtē, kāds progress ir katrai ģimenei, cik daudzveidīga tā spēj būt. Domāju, ka bieži skatītāji balso arī par konkrētās dziesmas izpildījumu, kas izraisa kādas asociācijas. Būtisks faktors ir arī radu, tuvinieku un paziņu loks, kurš balso.

Kādi būtu tie stūrakmeņi, kas stiprina jūsu ģimeni?

Vienotība, sirsnība un dzīvesprieks. Mēs esam viens par visiem un visi par vienu.

Vai šajā laikā jūsu ģimene jau ir kļuvusi pazīstama?

Jā, un citreiz mūs tas uzjautrina, kad veikalā līdzās esoši cilvēki sačukstas, mūs ieraugot. Protams, ir ļoti patīkami, kad nāk klāt sveši cilvēki un saka labus un gaišus vārdus. Šis atbalsts daudz sniedz, paldies visiem mūsu faniem un līdzjutējiem.

Kas ir visgrūtākais, ar ko nācies saskarties šova laikā?

Laikam man kā mammai jāsaka, ka visgrūtākais ir šis šova koncerta laiks, kas nereti ievelkas vēlā vakarā. Bērniem tad ir ļoti grūti izturēt līdz beigām. Tas ir arī iemesls, kāpēc mēs savu mazo pastarīti (dēlu Albertu) neiesaistām katrā uzstāšanās reizē – tas viņam būtu apgrūtinoši.

Jā, šis vēlais pārraides laiks, domājams, ir licis aizmigt arī pavisam mazajiem skatītājiem pie televizoru ekrāniem.

Ko jūsu ģimenei ir devis šis šovs?

Milzīgu gandarījumu, esot kopā ar saviem bērniem uz skatuves. Jā, tas nav viegli – visi šie mēģinājumi, tērpu meklējumi un to saistības ar darbu, mācībām, tomēr, kad to visu paveic, prieks nav atsverams.

Ko jūs novēlētu sev un citām ģimenēm turpmākajā šova gaitā?

Neaizmirst gūt prieku no tā, ko mēs paši darām. Lai arī brīžam fiziski neklājas viegli, spēt degt un dedzināt citus, tad šī liesmiņa aizies plašumā!