Bali – tik tuvu paradīzei... (3)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Balieši šo salu dēvē par dieva Šivas mājvietu un Visuma centru, bet ceļotājiem tā neizdzēšami paliek atmiņā kā pēdējā patiesā paradīze Zemes virsū, kur var gūt baudījumu gan acīm, gan dvēselei.

Kas gan var būt jaukāks kā pavadīt šādā brīnišķīgā vietā medusmēnesi! Par jūnija sākumā Bali pavadītajām pasakainajām divām nedēļām stāsta Karīna un Māris Grundmaņi – abi gados jauni kuldīdznieki. Karīna – maksātnespējas un piedziņas procesu sektora vadītāja Kurzemes reģionālajā VID iestādē, bet Māris – Kuldīgas domes Attīstības departamenta direktors.

Ceļojums uz Bali abiem bijis vecāku kāzu dāvana, kas pasniegta tūlīt pēc kāzu ceremonijas Kuldīgas Svētās Annas baznīcā. Jau nākamajā dienā abiem bijis jāpošas ceļā uz nezināmo "paradīzes salu".

Lūk, viņu stāstījums.

Izlidojām no Rīgas uz Amsterdamu, no kurienes ceļš turpinājās uz Singapūru un tālāk – uz Bali. Salas administratīvajā centrā Denpasarā ielidojām ap septiņiem vakarā, kad jau bija tumšs. Sākumā, vēl nepieraduši pie lielā karstuma un gandrīz simtprocentīgā gaisa mitruma, jutāmies gluži kā pirts priekštelpā.

Ieklausoties džungļu mūzikā

Denpasaras lidostā mūs ar ziedu virtenēm sagaidīja vietējais gids. Sēdāmies viņa piedāvātajā mazajā busiņā un devāmies tālāk uz Ubudu – kā vēlāk uzzinājām, šī nelielā apdzīvotā vieta ir diezgan nozīmīgs Bali vietējās mākslas centrs.

Pirmos spilgtākos iespaidus guvām, kad skatienam pavērās mūsu nākamā mājvieta – pirmatnēju džungļu ieskautā viesnīca, kas atradās pašā aizas malā un sastāvēja no koka kotedžām, kas bija savienotas ar krāšņos ziedos un zaļumos ieslīgušām taciņām un ejām. Balieši mūs sagaidīja ar tradicionālajām ziedu virtenēm un welcome drink – bambusa stobrā iepildītu reibinošu nacionālo dzērienu. Mūs ar ziediem, augļiem un tropiskiem zaļumiem izgreznotajā numuriņā sevišķi pārsteidza vannas istaba, kas bija kā balkona turpinājums zem klajas debess ar skatu uz džungļiem. No rīta pamodušies, ieraudzījām, ka atrodamies džungļu ielokā. Putnu čivināšanu, varžu kurkstoņu un kukaiņu čabināšanos Bali var dzirdēt tikai naktīs vai agri no rītiem, jo dienās lielā karstuma un mitruma dēļ visa dzīvā daba ir gluži kā pamirusi. Naktīs klausījāmies šajās skaņās gluži kā mūzikā... Bali nav odu, toties ir daudz ķirzaku, ar kurām iepazināmies arī mēs, kādu rītu atgriezušies no brokastīm. Pārbijāmies, bet arī piecdesmit centimetrus garā nelūgtā viešņa nebija sajūsmā par mums un nolēca kaut kur lejā džungļos. Ubudā apmeklējām vietējās mākslas muzeju Neka Art Museum, kas veltīts slavenākajam baliešu māksliniekam Nekam, kurš cēlies no Nīderlandes (Bali kopš 1917. gada bija šīs valsts kolonija).

Ieraudzījām arī, ka neesam šeit vienīgie baltie tūristi – eiropiešus varēja atpazīt pēc tā, ka viņi lielākoties visi bija sarkani, nosvīduši, nomocījušies no karstuma pretstatā vietējiem, kuri brauca uz mopēdiem, pat tērpušies biezās ādas jakās. Staigājot pa Bali ceļiem, sevišķi centāmies izvairīties no apšaubāmas kvalitātes tiltiem pāri aizām, jo salā ir daudz upīšu un tikko bija beigusies lietus sezona. "Pionieri" tūrismā

Atbildība senču piemiņas priekšā, stingrās dzimtu un kastu saiknes un visam pāri – hinduistu dievi – tas viss veido aizsargvairogu, kas aptuveni trim miljoniem Bali hinduistu palīdz saglabāt savas tradīcijas tūristu "invāzijas" priekšā. Balieši ļoti lepojas ar savu salu, uzskatot, ka viņi dzīvo daudz labāk nekā kaimiņos esošajā Javā, kur ir stipri sausāks. Viņi tic: pateicoties tam, ka daudz lūdz savus dievus, Bali viss ir tik zaļš un labi aug – rīsu novāc pat divas reizes gadā. Arī Bali ir plosījušas zemestrīces un vulkāna izvirdumi, bet, par laimi, nekas tāds nenotika mūsu ceļojuma laikā. Līdz mums ar televīzijas starpniecību gan nonāca ziņas par vulkāna izvirdumu Džokjakartā Javas salā, bet vietējie par to daudz nerunāja – viņi vispār ļoti vairās tūristus ar kaut ko uztraukt.

Laikam jau atceroties pirms pāris gadiem Bali nograndušo terora aktu, iebraucot viesnīcās, apsardze pārbauda mašīnas, vai tajās nav paslēptas sprāgstvielas. Tomēr mēs Bali ne mirkli neizjutām nedrošību, drīzāk pat otrādi – numuriņos neaizslēdzām čemodānus, reiz pat atstājām videokameru.

Balieši ir neliela auguma, melnīgsnēji, bet pēc rakstura ļoti izpalīdzīgi un laipni. Viņu sejās nemanījām ne mākslīgus smaidus, ne izlikšanos. Reizēm balieši pat šķita gluži kā "pionieri" tūrismā, jo viņi uzskata par pašsaprotamām lietas, par kurām citās valstīs uzbāzīgi pieprasītu naudu. Ļoti grūti noteikt viņu vecumu – mums pat šķita, ka viesnīcās strādā nepilngadīgas meitenes, līdz reiz izmēģinājām viņu roku spēku masāžas laikā. Sieviešu roku pieskārieni bija uzmanīgi un korekti, bet tik spēcīgi, ka reizēm pat gribējās kliegt. Un viņas mums vēl atvainojās par savām mazajām rociņām, kuru dēļ nevarot masāžu veikt tik spēcīgi, kā vajadzētu...

Galvenais – neaizmirst dievus

Ikdienā balieši neapmeklē tūristu iecienītās iepirkšanās vietas – viņiem ir savi veikali, tirdziņi, kuros cenas atšķiras no tūristiem piedāvātajām, lai gan arī tās mūsu izpratnē nav pārāk augstas. Viesojoties pie mūsu gida, uzzinājām, ka balieši dzīvo vairākas radinieku ģimenes kopā. Lai gan ik gadu Bali apmeklē daudzi tūkstoši tūristu, tā nav bagāta zeme – gids stāstīja, ka, apstrādājot savus rīsa laukus, viņš nopelnītu divus simtus dolāru četros mēnešos.

Ikdienā staigājot pa Bali šaurajām un mopēdiem pārpildītajām ielām, tūristam ir jāraugās, lai vārda tiešā nozīmē neiekāptu dieviem un daudzajiem vietējiem gariem veltītajos ziedojumos. Pie katras mājas, katra veikala ik uz soļa ir mazi, no banānu lapām pīti trauciņi, kuros iekšā vīd ziedi, lapas, rīsi, cepumi. Lai kā centāmies apiet tos ar līkumu, reizēm tomēr gadījās iekāpt, tomēr vietējie šādos gadījumos neapvainojās, jo viņi ziedojumus atjauno vairākas reizes dienā. Pat braucot ekskursijā, mūsu šoferis apstājās un aiznesa pie tempļa savu velti... Ir jau arī par ko lūgties, jo, braucot pa Bali ielām, ir ļoti jāuzmanās, lai nejauši nenotriektu kādu no izkāmējušajiem, apkārt klaiņojošajiem suņiem. Būsi labs cilvēks, ja tikai pavilksi tādu cietušo malā. Uz suņiem Bali bija pat žēl skatīties – pārguruši, kaulaini un skumīgi. Starp citu, balieši suņus reliģisko ceremoniju laikā pat ēd. Citāda attieksme būs, ja nejauši gadījies nobraukt hinduistu svēto dzīvnieku kaķi. Mūsu gidam tā reiz arī nepaveicies – tad viņš vedis cietušo uz savām mājām, lūdzis dievus un ar godu apbērējis.

Filigrānie šedevri

Bali eksotikas apskati sākām ar braucienu uz rīsa lauku, kas izveidots kalna nogāzē pakāpienu veidā un no attāluma izskatās gluži kā smalks rokdarbs. Vietējos restorānos izbaudījām baliešu nacionālās virtuves īpatnības. Bijām jau pieraduši, ka lielā daļā viesnīcu un arī kafejnīcās, kas atrodas gandrīz zem klajas debess – tajās reizēm nav ne logu, ne dur-vju, nav pat skaidrs, kā viņi šīs mājas pamanās naktīs aizslēgt –, balieši tūristus sagaida ar mitriem dvieļiem, lai viņiem būtu kur noslaucīt karstumā un mitrumā sakarsušās sejas. Šķiet, visi salinieki ir dzimuši mākslinieki – viņi ne vien gatavo vissmalkākos rokdarbus, bet arī katrs viņu pasniegtais ēdiens ir kā mākslas darbs. Porcijas – milzīgas un, neraugoties uz to pikantumu, ļoti garšīgas un pārsteidzoši piemērotas eiropiešu vēderiem. Pamatēdiens ir rīsi vai nūdeles, bieži pasniegti kopā ar gaļu vai dārzeņiem. Ēdieni ir ļoti piparoti, daudziem no tiem pievienoti čili pipari.

Viesojoties kokgriezumu darbnīcās, redzējām, kā baliešu meistari izgriež savus smalkos, līdz pat pēdējai detaļai izstrādātos šedevrus – ne vien mēbeles un statuetes, bet pat gleznas. Kaut ko tik filigrāni veidotu nebijām redzējuši nevienā citā valstī. Atgriežoties mājās, kā atmiņa par tālo ceļojumu mūs priecē baliešu meistaru zīmētās gleznas, kuru koka rāmji vien ir visīstākais mākslas darbs.

Ar papagaili uz pleca un pērtiķi klēpī

Bali zooloģiskajā dārzā un putnu parkā, kuram ir atvērts plānojums, dzīvnieki un putni mums paši nāca klāt un mēs varējām paturēt uz rokām dažādus eksotiskos putnus, pabarot stirnas, ķengurus un pat gorillu. Starp citu, atšķirībā no Latvijas, Bali zoodārzos nav aizliegts barot dzīvniekus – ēdamlietas var nopirkt pie ieejas parkā. Īpatns piedzīvojums bija viesošanās Pērtiķu mežā (Monkey forest), kur dzīvo nepieradināti savvaļas dzīvnieki – bijām liecinieki divu pērtiķu grupējumu ķīviņam, kad spalvas vārda tiešā nozīmē gāja pa gaisu. Nebijām brīdināti, ka labāk neko ēdamu viņiem nepirkt – tikko pērtiķis ierauga, ka tev kaut kas sažņaugts saujā, viņš uzreiz lec virsū vai nekautrējoties rausta aiz svārkiem, sekunde – viņš jau tev ir klēpī! Pie ieejas Pērtiķu mežā par nelielu ziedojumu bija iespēja paturēt rokās un pabarot milzu sikspārņus, kuri dienasvidū gan izskatījās tādi kā aizmiguši.

Svētā čūska nes veiksmi

Jau kopš viduslaikiem Bali ir īsts hinduisma rezervāts pamatā islāmticīgajā Indonēzijā. Tieši šī "paradīzes sala" bija patvērums, uz kurieni atbēga daudzie hinduisma pielūdzēji no Javas salas – galvenokārt augstāko kastu pārstāvji –, kad laikā no 11. līdz 14. gadsimtam Indonēzijā sāka izplatīties islāms.

Bali atrodas seši galvenie hinduistu tempļi (pavisam salā šo tempļu skaits pārsniedz 20 tūkstošus, jo vietas, kur rīkot reliģiskā kulta rituālus, ir izveidotas katra balieša mājā), no kuriem mums palaimējās apmeklēt trīs. Saskaņā ar hinduistu kalendāru, kurā ir 42 dienas, ikvienā templī krāšņās reliģiskās ceremonijas notiek reizi sešos mēnešos no rīta līdz vakaram un tām gatavojas vairākus mēnešus iepriekš.

Pie ieejām tempļos uzraksti informē, kuros gadījumos svētvietās ieiet ir aizliegts. Hinduistu izpratnē viens no lielākajiem grēkiem ir asinis uz tempļa zemes. Tāpēc svētvietās ieeja ir liegta sievietēm, ja viņām pēc dzemdībām nav pagājušas četrdesmit dienas un arī mēnešreižu laikā. Tāpat templī nedrīkst ieiet cilvēki, kam uz ķermeņa ir atvērtas vai asiņojošas brūces. Protams, neviens jau šo noteikumu ievērošanu nepārbauda, bet saskaņā ar baliešu ticību neievērot šīs prasības būtu liels grēks. Protams, speciāls apsējs ir jāapliek tad, ja esi īsos svārkos vai šortos.

Spilgtus iespaidus guvām grandiozajā Thanan Lot templī, kura kompleksā apmeklējām īpaši meditācijām paredzētu alu. Šis templis ir īpašs arī tāpēc, ka tajā savus dievus vienlīdz mierīgi pielūdz gan hinduisti, gan budisti. Vakarpusē braucām uz grandiozo Uluvatau templi pašā jūras krastā, kas ir izcirsts milzu klintīs. Pašā templī tūristus neielaiž, toties ir iespēja apmeklēt divas meditāciju alas tempļa kompleksā – vienā tecēja svētais ūdens, bet otrā dzīvoja svētā čūska. Pēc apslacīšanās ar alas svēto ūdeni vietējie mums aizsprauda puķes aiz auss un uz pieres iespieda rīsa graudiņu. Šis žests bija jāsaprot kā viņu svētība mums par to, ka esam apmeklējuši baliešu svēto vietu. Savukārt pieskāriens tempļa svētajai čūskai mums solīja laimi, veiksmi un izdošanos.

Baliešu deju mistērija

Satumstot kļuvām liecinieki baliešu dejas mākslas burvībai. Pie Uluvatau tempļa bija izveidota apļveida skatuve, uz kuras notika baliešu Kecak Dance – īpašas nacionālās dejas. Balieši deju uztver kā īpašu kustību mākslu, kurā centrālā vieta ir pašu dejotāju ķermeņiem. Skatoties uz baliešu dejotājām, šķita, ka dejo arī viņu rokas un pat pirksti... Lielākoties šīs dejas, kas var ilgt pat stundu vai vēl ilgāk, ir stāsts par cīņu starp labo un ļauno. Mūziku veido vismaz piecdesmit vīriešu ansamblis, kas, izdvešot ritmiskas skaņas, rada muzikālo fonu. Neaizmirstams bija arī tā dēvētais sikspārņu templis, kurā apmetušies simtiem šo dzīvnieku.

Romantikas pieskārieni

Kā īstus jaunlaulātos mūs sagaidīja Sanurā – kūrortpilsētiņā pašā Indijas okeāna krastā. Ienākot pa viesnīcas durvīm, mums aplika tradicionālās tropisko ziedu virtenes, numurā gulta bija greznota ar baldahīnu un nobērta ar ziediem. Neiztika arī bez liela augļu trauka un ļoti garšīgas šokolādes kūkas, kas bija izcepta sirds formā.

Peldējāmies Indijas okeānā – ūdens bija ļoti silts, bet ārkārtīgi sāļš, vācām skaistos gliemežvākus. Kādā vakarā izbaudījām īstus, sprādzienveidīgus okeāna viļņus. Izmantojām arī sportiskākas atpūtas iespējas – lidojām ar izpletni, kuru vilka motorlaiva, braucām ar ūdensmotocikliem... Bijām sajūsmināti par iespēju pavizināties ar ziloņiem, kuri Bali ir ievesti no blakus esošās Javas salas. Zilonim mugurā bija speciāls sēdeklis, kurā sēdējām mēs abi, bet gids novietojās uz dzīvnieka galvas.

Neaizmirstams piedzīvojums Bali bija Agunga vulkāna apmeklējums – pēdējo reizi tas izvirda 2001. gadā, tomēr mums šķita, ka gaisā joprojām jūtama dūmaka. Likās, vulkāns vēl nav atdzisis. Viens no traģiskākajiem tā izvirdumiem notika 1963. gadā, kad "svētais kalns" pamodās tieši reliģiskās ceremonijas laikā – netālu atrodas hinduistu templis –, līdz ar sakarsušo lavu aiznesot 11 tūkstošu dievlūdzēju dzīvības.

Vai mēs Bali jutāmies īpaši? Protams, balieši mūs uzņēma ļoti viesmīlīgi, tomēr sevišķo, ne ar ko neatkārtojamo medusmēneša romantikas izjūtu centāmies viens otram radīt paši, vakaros kafejnīcās baudot salinieku dzīvo mūziku un dejas... Skaists romantisks piedzīvojums bija vakariņas pašā Indijas okeāna krastā, kad mums pasniedza ēdienus no tajā pašā dienā zvejotām jūras veltēm. Sveces, okeāns bango, vietējie dzied serenādes... Neaizmirstami!

Atpakaļceļā trīs dienas pavadījām Singapūrā – superattīstītajā biznesa centrā, kur, salīdzinot ar eksotisko Bali, izjutām milzīgu kontrastu. Ceļojums uz Bali mūsu izpratnē bija īsta bauda, ko tik īpašu padarīja tieši salinieki, viņu viesmīlība un labvēlība. Nezinām, kādai vajadzētu izskatīties paradīzei Zemes virsū, bet Bali mūsu izpratnē tai varētu līdzināties.

Komentāri (3)CopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu