Aivars un Ivars jau sen pa dzīvi iet blakus - Lietišķās mākslas vidusskola - tēlniecības nodaļa, Latvijas Mākslas akadēmija un, protams, tēlniecības nodaļa. Viņiem esot līdzīga dzīves uztvere, joki un vērtības. Tādēļ nav jābrīnās, ka vieno draudzība un vēlme rīkot kopīgu izstādi, kurā varēsim nolasīt saskarsmes punktus arī mākslā. Galvenā tēma CILVĒKS - jūtīgs, ironisks, plastisks, gan plaknē uz papīra, gan apjomā - bronzā liets. Par tēlnieku un grafiķi Aivaru Vilipsōnu jau teikts ir tik daudz, jo šī spilgtā, neordinārā personība ir pateicīgs materiāls aprakstam. Bohēmists, kurš tomēr dzīves baudīšanu spēj apvienot ar nopietnu darbu. Kā tēlnieks strādā bronzā, granītā un ģipsī. Veidojis galvenokārt dekoratīvas skulptūras. Iemīļotākais mākslinieks ir Kārlis Padegs. Likumsakarīgi, jo izcilais, savdabīgais gleznotājs ir 20.gs 30. gadu Rīgas īstenā BOHĒMA. Grafikā (tušas zīmējumi, guašas tehnika) Vilipsōns turpina Zigismunda Vidberga iesākto. Galvenais tēls ir SIEVIETE – erotiska, paradoksāla, ironiska, īsta joku plēsēja - tautu meita “iz nerātnajām dainām”, vai mīlīga krogus meita. Reizē eņģelis un velns. Sieviete noslēpta līniju un simbolu jūklī. Rēbuss, mīkla. Reālā un nereāla. Vīriešu vīziju vīzija. Savukārt Aivara draugs, tēlnieks Ivars Miķelsons, tuvāk pazīstams šaurākam cienītāju lokam, jo pagaidām piedalījies kopizstādēs, dažādos projektos. Šī parādīšanās publikai būs plašāka.

“Laikam ritot, vienā brīdī uzķēru stilu. Bija skaidrs, ka gribu veidot cilvēkus, nevis dzelžus.”

Tēlnieka CILVĒKS – traģisks, dzīves izmocīts, skumji ironisks. ”Visa dzīve ir vienas mokas. Mokāmies, mokāmies, tad daži laimes brīži un atkal mokāmies,” saka mākslinieks un pasmīn.

Domā kā gribi. Mākslinieks savu TĒLU liec, lauž, stiepj, liek savam varonim ieņemt visneparastākās un vissarežģītākās pozas. Pozas izteiksme ļauj lasīt “stāstus”, paver tās dzīļu dzīles, kurās tiekam mesti un atkal izrauti saules gaismā. Atnāk doma, kustība, nosaukums pēc tam. Un, kad atnāk, trāpīgi “atslēdz” durvis uz mākslas darba sapratni. Ivara Miķelsona MATERIĀLS ir bronza un koks, izmēģināts alumīnijs, liets čuguns, bet nekas nevar līdzināties bronzai.

Viņa daiļradē īpaša vieta ir ironijai un sarkasmam. Viens no darbiem - ”Melody for rain - worm”, dzīves vētru pluinītais cilvēks, spēlē melodijas lietus tārpiņam. Skumjš, ironisks blūzs. Jūtīgs, smeldzīgs, bet ar smaidu.

Mākslinieki sūta vēstījumu Marsam. Marss viņiem ir JĒDZIENS. Pēc balles nākamajā rītā Vilipsōns pavēsta: “Es vakar biju uz Marsa...”

Mākslas zinātniece Sarmīte Sīle