Filmu par 1940. gadā notikušo Katiņas slaktiņu, kad padomju kareivji Katiņas mežā noslepkavoja vairāk nekā 15 000 karagūstekņu, no kuriem viens bija arī režisora tēvs.

Vajda pastāstīja, ka vēlējies, lai cilvēki, kas nav pieredzējuši filmā "Katiņa" parādītās šausmas, redzēto atcerētos. Katiņas slaktiņš joprojām ir nedzīstoša brūce Polijas un Krievijas attiecībās, un arī mūsdienās Polijā tas ir ļoti jūtīgs temats.

"Es domāju, ka tautu veido tās vēstures zināšana, tādēļ es uzskatu, ka tā ir liela nelaime, ja ir kāda tēma, par kuru visi kaut nedaudz zina, taču cenšas to neskart. Tāpēc uzskatīju, ka pēc tik daudziem gadiem atsegt šo problēmu ir ļoti svarīgi nācijas veselībai," pirms filmas starptautiskās pirmizrādes Berlīnē sacīja poļu režisors.

Filma stāsta par Polijas armijas kapteini Andžeju, kuru 1939.gadā sagūsta padomju armija, kad tā ar Vācijas svētību iebrūk Polijā. Viņa sieva Anna un meita atsakās noticēt Andžeja nāvei, kamēr viņām pašām nākas saskarties ar skarbo patiesību.

Filma arī parāda, kā vācu armija vēlāk izmantoja šo traģēdiju propagandai pret Padomju Savienību un kā pēc tam savukārt PSRS centās pārrakstīt vēsturi un visā vainot nacistus. Ikviens, kurš atteicās pieņemt jauno vēstures traktējumu, kas nobīdīja slaktiņa laiku no 1939.gada uz 1941.gadu, varēja tikt apcietināts. Tikai 1990.gadā Padomju Savienība atzina savu atbildību notikušajā. Vajda apstiprināja, ka pirms komunisma sabrukuma šādu filmu uzņemt nebija iespējams.

"Domāju, ka liela daļa poļu zināja par šo noziegumu, un viņi ir ļoti unikāli savā domāšanā. Es gribēju parādīt milzīgos melus, kuros mums bija jādzīvo, jo oficiāli Padomju Savienību un Poliju tajos gados saistīja cieša tautu draudzība, tādēļ visā tika vainoti vācieši," paskaidroja Vajda.

Lai gan režisoram "Katiņa" bija ļoti personīga filma, jo viņa tēvs kapteinis Jakubs Vajda arī tika noslepkavots Katiņas slaktiņā un viņa māte vīra nāvi tā arī visu mūžu nespēja pieņemt, tomēr viņš nevēlas, lai filma tiktu uzskatīta par personīgu veltījumu.

"Es nevēlējos, lai filma būtu politiska, bet drīzāk psiholoģiska un emocionāla, tādēļ šo stāstu stāsta dažādas sievietes, kuras skāra šis notikums. Viena no šīm sievietēm bija mana māte, kura līdz pat savai nāvei gaidīja vīra atgriešanos," piebilda režisors.

Vajda filmā pedantiski rekonstruē, kā poļi tika sistemātiski arestēti, transportēti uz karagūstekņu nometnēm, sasieti, nošauti ar vienu šāvienu pakausī un apglabāti masu kapos.

Filma ir izvirzīta "Oskara" balvai kategorijā "Labākā filma svešvalodā". ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija notiks 24.februārī Losandželosā.

2000.gadā Vajda saņēma "Oskaru" par mūža ieguldījumu kinomākslā.

No 1940.gada 3.aprīļa padomju armija nogalināja vairāk nekā 22 000 poļu armijas virsnieku, policijas virsnieku, ārstu, profesoru un priesteru, kas tika sagūstīti pēc padomju armijas iebrukuma Polijā 1939.gadā. Pirmās gūstekņu nogalināšanas notika Katiņas mežā pie Ukrainas robežas.

1943.gadā parādījās pirmās ziņas par poļu militārpersonu masveida apbedījumiem Katiņas mežā un ap to - netālu no Smoļenskas Krievijā.

Nacistiskā Vācija nekavējoties vainoja slepkavībā padomju spēkus, bet Padomju Savienība vēlāk uzvēla vainu nacistiem un gandrīz pusgadsimtu apgalvoja, ka par to esot atbildīga Vācija.

Slaktiņš bija aizliegts temats gan Padomju Savienībā, gan Polijā līdz komunisma sabrukumam 1989.gadā, kad padomju līderis Mihails Gorbačovs beidzot atzina, ka par noziegumu ir atbildīgs Staļins.

Polija pieprasa, lai Krievija poļu gūstekņu nogalināšanu Otrā pasaules kara laikā atzītu par genocīdu, kā arī pieprasa paskaidrojumus par Katiņas slaktiņa apstākļiem un visu vainīgo vārdus - ne tikai amatpersonu, bet arī to cilvēku, kuri šāva poļu gūstekņus.