Tūri esi nolēmis sākt Ropažos. Nedaudz pārsteidzoša izvēle!

Tā vairāk ir pašu Ropažu iniciatīva. Šajās dienās, kad visi baigi negrib riskēt, Ropaži ļoti vēlējās, lai šāds koncerts notiktu viņu kultūras namā. Sākotnēji «3» bija domāta kā klubu tūre, tādēļ nodēvējām pirmo koncertu par tādu kā ģenerālmēģinājumu, kādi notiek visām teātra izrādēm. Arī pati vieta ir ļoti forša – tas ir jauns kultūras nams, jauna ēka. Kāpēc ne?

Veroties uz tūres ģeogrāfiju, šķiet, ka esi centies aptvert lielāko daļu Latvijas reģionu.

Mūsu plāns bija lielākās pilsētas, kurās ir klubi. Ne visas pilsētas bija gatavas pasākumam, uz kuru tiek vesta skaņa, gaisma un skatuve, kas nozīmē lielākas izmaksas. Ir pilsētas, kurās mēs labprāt būtu iebraukuši, bet tur fiziski nav vietas, kur tādu pasākumu uztaisīt.

Piemēram, Daugavpilī koncerta nebūs.

Jā, jo tas vairāk ir kontingenta dēļ. Savukārt Ventspilī nebūs, jo tur īsti nav kur tādu koncertu taisīt. Ventspils klausītāji jau sacēla kipišu par to, kāpēc nav.

Ar Daugavpils kontingentu tu domā krievvalodīgo īpatsvaru?

To nosaka tie, kas vada klubu. Viņi pasaka, ka tāds repertuārs šobrīd neinteresē. Tas, protams, ir subjektīvi, jo nenotiek jau konsultācijas ar vietējiem klausītājiem.

Kā tev šķiet – tu uzrunā abas lielās kopienas Latvijā?

Noteikti vairāk latviešus, bet man ir arī krievu klausītāji. Pirms tam esmu uzstājies arī Daugavpilī un tur viss bija kārtībā. Vienkārši saruna ar klausītāju starp dziesmām notika krieviski.

Kā tu vispār skaties uz nacionālo jautājumu Latvijā? Vai tas joprojām šķiet aktuāls un sasāpējis?

Man personīgi tas nav sasāpējis. Ikdienā es redzu, ka visi lieliski sadzīvo. Tā nesadzīvošana notiek vairāk politiskā šķautnē. Un tas jau šķiet brīžiem smieklīgi un absurdi. Mana māte ir krieviete, tēvs – latvietis, esmu audzis abās šajās vidēs un kopš bērnības bijuši gan tādi, gan tādi draugi. Un arī zināt krievu valodu nav nekas slikts.

Man vispār šķiet primitīva valodas ignorance gan no vienas, gan no otras puses.

Tici Šlesera asarām?

Zini, es tās neredzēju, tikai par tām dzirdēju. Man tas lauciņš ne pārāk interesē. Kad man to stāstīja, es pie sevis domāju – vai šis fakts man tiešām ir jāzina? Ko man tas baigi pamaina?

Vai tevi nav mēģinājuši izmantot vēlēšanu sakarā?

Pēdējos gados šādi piedāvājumi ir katru reizi. Bet mēs, tas ir – es ar savu komandu, menedžmentu, vienmēr principiāli atsakāmies.

Ja tev būtu iespēja iet politikā un ko mainīt, tev būtu savi mērķi, ko vēlētos sasniegt?

Tāda iespēja ir jebkuram, kuru interesē tur nonākt un būt tajā vidē. Bet ir dažāda kontingenta cilvēki. Es aptuveni iedomājos, kādi cilvēki tur ir, kādas ir viņu intereses, un saprotu, ka man nav tāda mērķa tur iesaistīties. Šobrīd es arī absolūti nejustos kompetents līst tajā iekšā, jo nepārzinu tās problēmas.

Bet ikdienā taču tu noteikti redzi kādas sociāla rakstura lietas, ko varētu mainīt?

Es pieturēšos pie klišejiskas atbildes, ka gan Latvijā, gan jebkur citur, ja kādam ir vēlme kaut ko mainīt, tad ir jāsāk ar sevi. Tas jau ir milzīgs solis.

Bet, piemēram, francūžiem patīk iet dažādās demonstrācijās, protestēt pret netaisnībām.

Tā ir tā saucamā aktivitāte PRET kaut ko. Uz tā bāzes cilvēkiem, kas protestē, nākas ikdienā arvien vairāk saskarties ar to, kas viņiem nepatīk. Viņu uzmanība ir koncentrēta uz to. Jo vairāk cīnies, jo vairāk parādās, pret ko cīnīties. Līdz ar to tu vari riktīgi izcīnīties!

Tādēļ es jau sen atsakos no līdzdalības pasākumos, kuru nosaukumā ir vārds PRET.

Vienalga PRET ko, es nepiedalos. Es atbildu, lai zvana tad, kad pārformulē savu mērķi – uz ko jūs ejat, nevis no kā jūs bēgat.

Varbūt tevi uz šādiem pasākumiem aicina tāpēc, ka lielai daļai hiphops saistās ar sociāli aktīvu mūzikas stilu, cīņu pret kaut ko?

Tas, protams, ir stereotips. Vienā no savām jaunākajām kompozīcijām es tieši runāju par to, ka ir tik daudz sasteigtu spriedumu. Respektīvi, tendence ir, ieraugot vienu, otru, trešo lietu vienā virzienā, uzreiz izsecināt, ka tātad tas ir tā, skaidrs! Ar hiphopu ir līdzīgi, jo sākotnēji šis mūzikas stils septiņdesmito gadu beigās vispār sākās ar saukli «Peace, Love and Unity». Amerikas ielās valdīja vardarbība un cilvēki nolēma nevis cīnīties pret to, bet sākt darīt kaut ko citu un koncentrēt savu uzmanību uz mūziku, uz rīmēšanu, ko kāds sauc par dzeju, kāds nē. Kad kaut kas tiek izdziedāts, izdarīts, tad, protams, veidojas arī citi virzieni. Tikai tad radās «Public Enemy» un citas tāda veida grupas ar politisku, sociāli aktīvu ievirzi. Latvijā par hiphopu stereotips radās pēc pirmajām populārajām dziesmām, kas bija sociālajā virzienā. Man par lielu pārsteigumu Latvijā daudzi hiphoperi paši ir iebraukuši stereotipos. Respektīvi, ka īsts hiphops ir tas, kas ir ironisks, ass, ar tekstos ietvertu pašslavināšanu. Patiesībā tā ir tikai viena no daudzajām iespējamām izvēlēm.

Turpinājums sekos.