– Kā aizvadītais gads ir pagājis BSA?

– Lai runātu par 2008.gadu, jāatskatās arī pagātnē, kas šajā sfērā notika pirms pieciem gadiem. Es atceros, kā mēs ar BSA algoto advokātu klauvējām pie Ekonomikas policijas durvīm un lūdzām veikt kādu pārbaudi kaut reizi mēnesī. Viņi arī bija vienīgie, kas kaut ko šajā jomā mēģināja darīt, bet tas nevienu neapmierināja. Neviena krimināllieta netika ierosināta, un civilprasības – arī reti... Ja tagad ieskatos 2008. gada skaitļos, varu teikt, ka riska zona uzņēmējiem un pat valstij kļūst arvien lielāka. Minēšu dažus faktus. Iekšlietu ministrijas intelektuālā īpašuma policijas nodaļa pagājušajā gadā ir veikusi 150 pārbaužu visā Latvijā, nodaļā ir uzsākti 253 kriminālprocesi, un jāteic, ka šī policijas struktūrvienība ir viena no efektīvākajām, jo strādā ar pilnu atdevi. Paralēli mums ir sadarbības līgums ar Ekonomikas policiju un Valsts ieņēmumu dienestu (VID), jo oficiāli neiegādāta programma nozīmē valstij nenomaksātus nodokļus. Šī sadarbība izrādījās neparasti veiksmīgi, un to pierāda fakts, ka VID ir veicis 613 pārbaudes par programmu licencēšanu visā Latvijā. Pirms kāda laika mēs iedarbinājām vēl kādu interesantu kontroles instrumentu, proti, noslēpumaino pircēju. Tie ir speciāli sagatavoti cilvēki, kas veikalos iegādājas datortehniku un noskaidro, kāda programmatūra ir tajā. 2000. gadā gandrīz 80 procentos gadījumu tika piedāvātas nelegālas programmas, bet šobrīd tādu gadījumu jau ir krietni mazāk – apmēram 25 procenti. Pērn noslēpumainie pircēji devās 160 vizītēs un veica 12 testu. Faktiski pats galvenais ieguvums nav izmērāms skaitļos, jo svarīgāk ir, ka uzņēmēji un valsts kopumā neignorē šo problēmu. Ļoti svarīgs solis šajā jomā bija valdības noslēgtais līgums ar Microsoft, kas ne tikai pamudināja līdzekļus ieguldīt valsts sakārtošanā, bet arī ļāva saņemt konkrētus atvieglojumus. Tādējādi mans agrāk teiktais vērtējums, ka valsts ir pats lielākais pirāts, vairs nav patiesība. Ja arī kādi sīkumi vēl ir palikuši, tos pieveikt un atrisināt būs krietni vieglāk, jo visbiežāk tie būs saistīti tieši ar konkrētu darbinieku lejupielādētām programmām, nevis valsts nostāju kā tādu.

– Lai runātu par zaudējumiem pirātisma dēļ, būtu jāņem vērā arī tāds fakts, cik liels ir bijis datorprogrammatūras tirgus apgrozījums pagājušajā gadā mūsu valstī.

– Varu paskaidrot, kādus zaudējumus nodarījis datorpirātisms Latvijā. Apgrozījums programmatūras tīrgū bija 21 miljons ASV dolāru, savukārt pirātisms – 56 procenti, tātad no tā var secināt, ka kopējais apgrozījums šajā jomā ir apmēram divreiz lielāks. Taču vēlos uzsvērt arī pozitīvu iezīmi – 2000. gadā datorpirātisma apjoms bija aptuveni 77 procenti. Tātad mēs esam samērā lēni virzījušies uz priekšu, bet jāņem vērā arī būtiskais lietotāju skaita pieaugums, jo datorparki tiek paplašināti, tādēļ var secināt, ka datoru skaits palielinās, bet pirātisms – nē. Kaut arī kopējā zaudējumu summa palielinās, mēs esam aprēķinājuši, ko Latvija iegūtu, ja datorpirātismu samazinātu vēl par desmit procentiem, jo ieņēmumi būtu mērāmi desmitiem miljonu apmērā. Mēs to esam nolēmuši panākt, strādājot ar policiju, apmācot ekspertus, kā arī regulāri – pērn 22 reizes – esam rīkojuši seminārus VID darbiniekiem un iesnieguši priekšlikumus likumdošanas pilnveidošanā, tādējādi panākot arī zināmas izmaiņas. Tāpat esam rīkojuši seminārus tirgotājiem visos Latvijas reģionos un strādājuši ar prokuroriem un tiesu, lai lietas tiktu novadītas līdz galam, panākot konkrētus rezultātus. Faktiski tas ir radījis pozitīvas sekas, taču tajā pašā laikā esmu stipri nobažījies, jo visur tiek atlaisti darbinieki, samazināti izdevumi, simtiem uzņēmēju ir lielas grūtības, un tas var radīt ļoti lielu vilinājumu gan uzņēmējam, gan valstij taupīt uz licencētas programmas iegādes rēķina. Bet Iekšlietu ministrija sarosījusies, lai pārkārtotu manis pieminēto policijas nodaļu, kas aizsargā intelektuālo īpašumu, un, ja tas tiks izdarīts, iepriekšējais darbs tiks sagrauts. Mēs esam runājuši ar visu līmeņu policijas vadību, viņi ir solījuši nesagraut to, kas tika tik rūpīgi būvēts, taču bažas joprojām pastāv, jo bija doma šo nodaļu apvienot ar kibernoziegumu nodaļu, kurai ir citas funkcijas. Jāteic, ka intelektālā īpašuma aizsardzības nodaļa sevi sen jau ir atpelnījusi, konstatējot pārkāpumus un sodot vainīgos. Vēl vairāk – manā rīcībā ir ziņas, ka šī policijas nodaļa augstu tiek novērtēta arī ārzemēs. Kāda kriminālprocesa ietvaros holandieši atteicās palīdzēt somiem, bet mūsējie to spoži paveica, faktiski ar to pierādot savu kapacitāti.

– Mēs tagad dzirdam, ka BSA ļoti aktīvi darbojas tieši sodīšanas jomā, bet kas notiek ar prevenciju?

– Kad es pārņemu BSA, tā tiešām bija tikai sodīšanas institūcija. Bija pat sagatavota videokasete, kurā redzama uzņēmēja aizvešana uz policiju par pārkāpumiem intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā. Mēs mainījām BSA stratēģiju un cenšamies kļūt par padomdevēju un legālās programmatūras sargu. BSA sākotnējā periodā centās analizēt un ar pirkstu parādīt – tie ir tie vainīgie, bet mēs jau sen to nedarām. Mēs nenodarbojamies ar konkrētām lietām, jo ir divi ļoti spēcīgi instrumenti, kas darbojas pēc savām metodēm un ar savu izpratni, proti, policijas 7. nodaļa un VID, kas nodarbojas ar datorpirātisma apkarošanu. BSA advokāts uzstājas tiesā kā prasītāja pārstāvis, nevis prokurors. Viņš aizsargā kompānijas no zaudējumiem, taču tā nav primārā BSA funkcija. Tilde, piemēram, ir minējusi, ka tādā gadījumā, ja samazinātos pirātisma apjoms, visu esošo zaudējumu summu varētu ieguldīt programmatūras tālākā attīstībā. Mēs lielākoties strādājam, apmācot tiesībsargus un sagatavojot ekspertus, kā arī rīkojam konkursus skolēniem, strādājam ar pašvaldībām. Piemēram, ja uzņēmums atklāj, ka tā datoros ir nelicencētas programmas, var zvanīt uz BSA, noslēgt bezmaksas līgumu, saskaņā ar kuru firma apņemas trīs vai sešu mēnešu laikā veikt auditu un sakārtot savu sistēmu. Ar šīm ziņām mēs nedodamies uz policiju, tieši otrādi – mūsu cilvēkiem ir tiesības pārstāvēt informācijas tehnoloģiju kompāniju, kas datorpirātisma dēļ cieš zaudējumus, tādēļ šie uzņēmumi ir gatavi iet kompromisa ceļu un noslēgt šādu līgumu, ar ko arī viss beidzas. Mēs to esam piedāvājuši ne vienam vien uzņēmumam, par kuru mums ir bijusi negatīva informācija. Nav noslēpums, ka atsevišķos gadījumos pēc darbinieku atlaišanas viņi dodas pie mums vai uz policiju, lai ziņotu par pārkāpumiem uzņēmumā. Mēs policiju nekontrolējam. Tā pati izvēlas, ko pārbaudīt, bet, ja tiek konstatēts pārkāpumus, policija vēršas pie BSA. Mēs savukārt aprēķinām zaudējumus un vēršamies tiesā ar civilprasību. Agrāk BSA eksperts brauca līdzi policijai, lai tā labāk saprastu situāciju, bet tagad viņi paši ir pietiekami kompetenti. Mēs, tēlaini sakot, vairs nesodām ar mietu, bet sniedzam padomus.

– Vai bez policijas palīdzības BSA būtu izdevies sasniegt pašreizējos rezultātus?

– Vairumā gadījumu policijas rīcība ir efektīvāka, jo viņi pārbauda veselu sektoru. Ja pārbaude tiek veikta vienā uzņēmumā un policija uz nākamo dodas pēc kāda laika, tad šajā sektorā jau ir radies ķēdes efekts, jo visi zina par pārbaudēm un cenšas programmatūru sakārtot. Tikpat efektīva bija pērn VID sūtītā vēstule, kurā tā pieprasīja informāciju par licencētām programmām. Neviens, protams, neatzina, ka strādā ar nelicencētu programmatūru, taču ļoti daudzi zvanīja uz BSA, prasot padomu, kā sakārtot šo sfēru. Mēs esam izdevuši vairākas brošūras par datorprogrammu pārvaldību dažādās institūcijās. Izmantojot šo informāciju, uzņēmējs var pārliecināties, vai visu dara pareizi.

NEXT veica žurnāla lasītāju nelielu ekspresaptauju, lūdzot atbildēt uz jautājumiem, ko viņi domā par programmatūras tirgu pašreizējās krīzes laikā. Viņu atbildēs lielākoties bija teikts, ka lielie programmu ražotāji nepielāgojas šiem apstākļiem, jo cenas joprojām ir fiksētas un netiek reaģēts uz biznesa vides nomaiņu. Tādēļ paliek tikai divas iespējas – kļūt par pirātiem vai izmantot bezmaksas programmu sniegtās iespējas. Kā jūs varat to komentēt?

– Mani pirmām kārtām baida fakts, ka krīzes apstākļos palielinās kārdinājums lietot nelicencētas programmas, jo cenu politika lielajām kompānijām nav pietiekami elastīga. Tajā pašā laikā tās piedāvā iespējas, piemēram, Microsoft, izglītības iestādēm iegādāties programmas ar atlaidēm, taču nepietiekamā daudzumā. Tiesa, jāpiezīmē, ka Microsoft šobrīd sadarbojas ar Latvijas valdību, kurai arī nav naudas un kurai jūnijā beidzas programmatūras licenču termiņš. Un šajā jomā tiek izrādīta liela elastība. Ja lietotājs saka, ka ražotājs nespēj pietiekami efektīvi pielāgoties konkrētiem apstākļiem, tad tā tas arī ir. Lielās kompānijas mums nepiedāvā tādas atlaides kā, piemēram, Krievijai, un tas ir tādēļ, ka esam Eiropas Savienībā. Mēs gan arī atsevišķas atlaides neizmantojam. Piemēram, ja Izglītības ministrija nopirktu programmatūru visām skolām, tā noteikti saņemtu atlaides, taču to dara atsevišķi katra pašvaldība, tādējādi patiesībā tik izšķērdēti līdzekļi.

Par bezmaksas resursiem... Es speciāli liku sagatavot pētījumu, kādas ir izmaksas, izmantojot OpenSource (atvērtās licences) programmatūru un citu kompāniju programmas. Par OpenSource bezmaksas resursiem vēl var nopietni diskutēt, jo, ieejot šajā vidē, vēl nenozīmē, ka viss noritēs gludi bez naudas ieguldījuma. Pētījumi rāda, ka gala iznākumā tas var izmaksāt pat dārgāk.

– Kādi ir galvenie iemesli, kuru dēļ uzņēmējam šobrīd ir izdevīgāk iegādāties legālu programmatūru tieši no funkcionalitātes viedokļa?

– Krievijā strādājošie kolēģi man ir stāstījuši par kādu programmatūras ražotājkompāniju, kas nelegālajā tirgū speciāli ir izlaidusi diskus ar savām programmām, kurās iestrādāti vīrusi. Tādējādi vienmēr pastāv risks tādā veidā sabojāt savu datoru. Ir īstenota arī prakse piedāvāt tirgū programmas par krietni zemāku cenu, taču mēs tik elastīgi neesam. Pirmais arguments, protams, ir riska zona un liekās nepatikšanas. Taču tas nav vienīgais iemesls, vēl ir arī daudzi citi. Vispirms jau regulārie uzlabojumi, kas legālai programmai ir plašāki, kā arī ir mazāks risks, ka tie var būt inficēti ar vīrusu.

Pats galvenais taču ir droši un legāli strādāt, vajadzīgā brīdī saņemt padomu vai pasūdzēties par nekvalitatīvu preci. Kamēr tas datorlietotāju neskar, liekas vienalga, vai ir licence vai nav, bet, rodoties problēmām, priekšrocības tomēr ir licencētai programmatūrai.

Mēs nelobējam kompānijas, ka piedāvā programmas par maksu, jo BSA aizstāv autortiesības, tādēļ arī nekad nevēršamies pret OpenSource programmatūru. Es ikvienam uzņēmējam varu teikt, ka man ir vienalga, kādu programmatūru viņš iegādājas, bet, ja viņš nodarbojas ar pirātismu un iekļūst riska zonā, būs jārēķinās ar visām no tā izrietošajām sekām. Ir vēl viena sfēra, kuru nepārbaudām, proti, mēs neaiztiekam individuālo lietotāju, par ko mūs mēdz kritizēt.

– Kāpēc?

– Pirmkārt, tā ir ielaušanās privātā sfērā, otrkārt, nav ziņu par likuma pārkāpumu. Tiesa, ir bijuši gadījumi, kad esam sodījuši arī individuālu personu, piemēram, Valmierā kāda grāmatvede mājās strādāja ar nelegālu programmu, apkalpojot vairākus uzņēmumus. Ja policija izlemj kādu aizturēt, tā ir viņu darīšana, jo mēs individuālo lietotāju tikai apmācām. Ir mēģinājumi ar informātikas skolotāju palīdzību panākt, lai datorlietotāji saprastu, kas ir licencētas un nelicencētas programmas. Ir bijuši pat gadījumi, kad esam vērsušies pie augstskolu vadības, jo pasniedzēji aicinājuši lietot nelicencētas programmas un pat devuši diskus ar tām. Policiju nesaucām, taču augstskolas ietvaros kopā ar tās vadību tika rīkotas nopietnas pārrunas. Es piekrītu, ka programmatūras ražotāji pietiekami neizglīto lietotājus, uzsverot, kādas ir licences priekšrocības, jo licences apraksts ir ļoti komplicēts, tādēļ reti kurš lietotājs spēj tajā kaut cik orientēties. Ir tādi, kas domā, ka, nopērkot programmu ASV, šeit tā ir derīga. Tas nebūt tā nav. Atceros šādu gadījumu. Liela valsts iestāde datorpirātisma ziedu laikos nolēma iegādāties legālo programmatūru. Tolaik piedāvāju tai savu palīdzību, taču tās vadība gribēja tikt galā pati. Bijām vienojušies, ka iestāde saņems BSA sertifikātu par legālās programmatūras izmantošanu. Pirms sertifikāta pasniegšanas mēs vienojāmies veikt auditu, kas atklāja, ka nopirktas daudzas licencētas programmas, no kurām dažas ir liekas, bet dažu trūkst. Tātad, nepieņemot eksperta palīdzību, kompānija var arī pārmaksāt. Ja runājam par auditu, esam strikti definējuši, ko un kā pārbaudīt. Patiesībā Latvijā ir kādas četras kompānijas, kas var veikt programmatūras auditu. Mēs neiebrūkam ne dzīvokļos, ne uzņēmumos. Tā ir policijas kompetence. Taču likumsargi seko līdzi šobrīd tik populārajai failu apmaiņai un veic monitoringu, tā ka izslēgt iespēju, ka policija ieradīsies pie kāda mājās un pārbaudīs viņa datoru, nevar. Taču BSA tajā vainot nevarēs, jo mums būs iespējams pārmest tikai to, ka neesam cilvēkus pietiekami izglītojuši, lai viņi tā nerīkotos. Lai gan respektu pret autortiesībām tomēr esam radījuši.

– Kā ir ar spēļu programmām, vai tās arī pārbaudāt?

– Par šo sfēru arī esam sākuši interesēties, jo būtu nepareizi to pamest novārtā. Mūsu sākotnējā pieredze bija visai negatīva – policija ieradās lielveikalā, kur bija kaudzēm nelegālo disku. Tos izņēma, bet nākamajā dienā konfiscētās pirātiskās produkcijas vietā jau tika piedāvāta jauna partija. Runājot ar veikalu vadību, parasti tiek atbildēts – mēs izīrējam vietu, bet nevaram atbildēt par to, kas tiek pārdots. Taču BSA plāno šai jomai pievērsties arvien vairāk.

– Bet var taču mēģināt atklāt ražotnes, kur top šie diski...

– Līdz 2007. gadam nebija neviena gadījuma, kad kaut kas tāds tiktu radīts Latvijā. Pirātiskie ieraksti top ārvalstīs, pārsvarā Krievijā un Lietuvā, mēs esam tranzītzeme. Esam sadarbojušies ar muitu, taču mūsu izveidotā shēma darbam ar Krievijas muitu neīstenojās tā, kā iecerēts, tiesa, tika aizturētas vairākas lielas kravas, kas tika vestas, izmantojot Latviju kā tranzītvalsti. Pirmais gadījums Latvijā bija, kad trīs jaunieši ierakstīja pirātiskos diskus, ražojot nelegāli Microsoft programmatūru Eiropas tirgum.

– Kādus vēl BSA sasniegumus varat minēt?

– 2008. gada sākumā Latvija tika izņemta no pasaules melnā saraksta datorpirātisma jomā.

– Vai Baltijas valstīs datorpirātismam ir vienāds līmenis?

– Līdzīgs. Nedaudz labāka situācija ir Igaunijā, savukārt Lietuvā – sliktāka.

– Kā pats nonācāt līdz BSA?

– Jau 2000. gadā biju nolēmis aiziet no politikas, jo man kļuva neinteresanti – visi galvenie Latvijas mērķi, ieskaitot valsts iestāšanos Eiropas Savienībā, bija sasniegti, tālāk atliktu tikai grūstīšanās ap krēsliem. Kad man piedāvāja pārņemt šo jomu, kā jurists to sapratu, lai gan licencēšanā pārāk daudz nebiju iedziļinājies, bet piekritu, jo, pirmkārt, varēju izmantot savus sakarus valdības līmenī un palīdzēt sasniegt konkrētu rezultātu; otrkārt, varēju izmantot jurista zināšanas, jo esmu vadījis pat maģistra darbus par intelektuālā īpašuma aizsardzību. Treškārt, tas bija darbs, kas man radīja uzreiz skaidrību, kā viss jādara, proti, jāizveido sistēma, nevis jācīnās ar sekām. To esmu arī izdarījis.

– Vai var pienākt brīdis, kad BSA pakalpojumi Latvijā vairs nebūs vajadzīgi?

– Manas dzīves laikā noteikti ne. Pirmkārt, pasaulē nav nevienas valsts, kur nepastāvētu pirātisms. Vislabākais stāvoklis ir ASV, jo tur datorpirātisma apjoms ir tikai 20 procenti, bet Ņujorkas pilsētā pat tikai 12 procenti. Eiropas Savienībā vidējais rādītājs ir 33 līdz 35 procenti, tā ka BSA darba pietiks vēl ilgam laikam. Tas ir mūžīgs attīstības process.

– Paldies!