Ingurazovas ģimenes arhīvos ir daudz fotogrāfiju no vecvecāku atvaļinājuma Abhāzijā. Toreiz tā bija plaukstoša subtropu oāze un tūristu atpūtas vieta jūras krastā, pie kura ik nedēļu piestāja kruīza kuģi. Vietējā lauksaimniecība un tūrisms nodrošināja cilvēkus ar darbu, taču Abhāzijas dzīve sabruka pilsoņu kara laikā, reģionam atšķeļoties no Gruzijas.

Katru gadu Abhāzija atzīmē republikas gadadienu ar militāru parādi, taču pasaules kartē šīs valsts joprojām nav. Valsts nespēj veiksmīgi cīnīties ar nabadzību, noziedzību, etnisko un reliģisko sašķeltību un cilvēktiesību pārkāpumiem. Vienlaikus valdība ir uzsākusi repatriantu piesaistes politiku no Turcijas, Sīrijas un Krievijas, lai piepildītu Abhāzijas sapni - palielināt mazo populāciju un saglabāt tās saknes, pauž Ingurazova, kura ar šo projektu strādā vairāk nekā divus gadus.

Ingurazova strādā ar ilgtermiņa dokumentālajiem projektiem gan fotogrāfijā, gan multimediju mākslā. Galvenokārt viņa savos darbos atveido politisku, sociālu un vides procesu ietekmi uz cilvēku dzīvēm. Autores darbi ir izstādīti vairākās valstīs, kā arī viņas darbi ir saņēmuši atzinību no fotogrāfijas platformas «Visura», «Forward Thinking Museum», IAFOR Dokumentālās Fotogrāfijas balvas konkursā un citviet.

Šogad Ingurazova tika nosaukta kā viena no «30 zem 30 ievērojamākajām sievietēm-fotogrāfēm», savukārt fotosavienība «Magnum» viņu iekļāva savā sarakstā «30 zem 30» kā vienu no jaunajiem dokumentālās fotogrāfijas pārstāvjiem.