Vita Baļčunaite atklāj faktus par savu skarbo bērnību un darba gaitu uzsākšanu (40)

Aktrise, dziedātāja un raidījumu vadītāja Vita Baļčunaite ir uzaugusi kopā ar savu mammu, kura allaž ir darījusi visu iespējamo, lai mājās viss būtu pietiekami. Un pats būtiskākais - mājās vienmēr bija mīlestība, savstarpēja cieņa un rūpes vienai par otru.

«Protams, dažādi bijis. Gadījies arī tā, ka atslēgta elektrība un jāmācās sveču gaismā. Gadījies, ka mājās nav īsti nekā ēdama. Un ledusskapis nedarbojās vismaz gadus desmit. Dzīvojām bez ledusskapja. Ziemā bija aukstuma skapis,» bērnību atceras Vita.

Paralēli darbiem, aktrises mamma tamborēja mazuļiem čabatiņas, cepurītes arī lellēm kleitiņas, kostīmus, lai piepelnītos. Arī Vita palīdzēja, piektajā klasē aktrise tamborēja tā, ka absolūti nevarēja just ne mazāko atšķirību no pieaugušā darinājuma.

«Naudiņa, protams, vienmēr noderēja kopējām saimnieciskām izmaksām. Jebkurā gadījumā mamma vienmēr gādāja, lai man nekā netrūktu, nesaudzējot pati sevi - strādājot vairākos darbos. Tā es apguvu un iemīļoju dažādu rokdarbu mākslu. Kad paaugos, pa vasarām, skolas brīvlaikā, piestrādāju par pārdevēju tirgū - pārdevu ogas, augļus, arī dārzeņus,» par pirmajiem darbiņiem stāsta Vita.

Vidusskolu Vita pabeidza ar ļoti labām sekmēm. Kaut gan paralēli pulciņiem sanāca mācībām veltīt salīdzinoši maz laika, visu uzdoto vienmēr izpildīja apzinīgi, pat ja bija jāmācās līdz rīta gaismai. Tā gadījās bieži, nakts bija iedvesmas laiks, kad ārpasaule šķietami pieklusa. Aktrise paguva visu.

«Lieliski panākumi bija gan skatuves mākslās - dziedāšanā, dejās, daiļlasīšanā, gan sportā. Nezināju, ar ko vēlos saistīt savu nākotni. Visi teica, ka skatuve un aktiermeistarība ir man vispiemērotākā vieta. Taču, ja visi saka, tad mana spītīgā daba šādos secinājumos neieklausās. Tobrīd «auniskais» spīts dažkārt izcēlās kā pavadonis ikdienas gaitās. Nezināju, ko vēlos darīt pēc vidusskolas, tādēļ apzināti izkritu iestājeksāmenos gan jurisprudences, gan ekonomikas fakultātē. Gribēju gadu veltīt tikai pārdomām, sevis meklējumam, bez mācībām skolas solā,» tā Vita.

Tajā pašā laikā Baļčunaites mamma vēlējās, lai meitai ir augstākā izglītība, tādēļ viņa it kā stājās universitātēs, taču neatklāja, ka iestājeksāmenos jau ir nolēmusi rakstīt muļķības. Mammai bija būtiski, lai meita iestājas universitātē, bet Vitai bija svarīgi mācīties to, ko viņa vēlas, bet jaunajai sievietei nebija ne jausmas, ko darīt ar savu dzīvi.

Precīzāk izsakoties, vēlmju bija ļoti daudz, aktrise nezināja tādu mācību iestādi, kurā būtu iespēja apgūt gan dejas, gan dziedāšanu, gan papildus visādas citādas derīgas, vērtīgas teorētiskas zinības.

«Tā sāku strādāt par oficianti korejiešu restorānā, kurā man maksāja divus latus dienā un vēl dzeramnaudu. Darba laiks bija no agra rīta līdz pēdējam klientam. Kaut kāda naudiņa jau sanāca. Tad piedāvāja labi apmaksātu darbu par projektu vadītāju datorfirmā. Taču pēc trīs mēnešu darba sapratu, ka sēdēšana pie datora visas dienas garumā vienā telpā, komunicēšana ar klientiem ar virtuālās vides starpniecību nav domāta man. Man bija nepieciešams gaiss, cilvēki un lielāka telpa. Atgriezos oficiantes darbā. Varbūt samaksa bija minimāla, taču garās stundas darbā aiztraucās nemanītas, jo visu laiku biju procesā, cilvēkos. Paralēli darbam apmeklēju sagatavošanas kursus jurisprudencē un žurnālistikā, to darīju, lai neaizmirstos reiz jau skolā iegūtās zinības,» skaidro Vita.

Tā pavisam nejauši dziedātāja dzirdēja, kā kāda no kursu biedrenēm aizmugurējā solā ieminējās savai blakus sēdētājai par to, ka gatavojas iestājeksāmeniem Latvijas Kultūras akadēmijā aktieru kursā. Māksliniece saspicēja ausis un pajautāja informāciju. Nākamajā dienā meitene atnesa Vitai informāciju par visu to, kas būs nepieciešams iestājeksāmenos. Lai sagatavotos, laika vairs nebija daudz. Iestājeksāmeni žurnālistikā un aktieru meistarībā bija vienā dienā, tāpēc Vitai jau atkal bija jāizvēlas.

«Meitene, kura pati vēlējās stāties aktieros, paklausīja vecāku ieteikumam un iestājās starpkultūru sakaros. Savu izvēli viņa pēc gada jau nožēloja. Skatuve viņu saistīja vairāk. Vēl kāds apstiprinājums, ka tik vērtīgi ir uzticēties paša sirdsbalsij, īstenot savus, nevis svešus sapņus. Latvijas Kultūras akadēmijas Kino un Dramatiskās aktieru meistarības Pētera Krilova un Annas Eižvertiņas kursā iestājos kā trešā labākā un tiku budžetā. Atklāti sakot, citādi man nebūtu bijusi ne mazākā iespēja apmaksāt mācības, un arī kredītu dažādu iemeslu dēļ paņemt nevarēju. Paralēli mācībām pa naktīm strādāju bārā par bārmeni. Sešus mēnešus no vietas gulēju aptuveni 40 minūtes diennaktī, svētdienās trīs stundas. Kafija vairs nelīdzēja. Burtiski «planēju» pa ikdienu. Mācības pirmajā kursā šā miega deficīta dēļ neatminos, par ko man ir ļoti žēl. Biju gluži kā staigājošs zombijs,» atmiņās dalās Vita.

Vita neizlaida nevienu lekciju, nevienu nodarbību. Aktrise miga ciet visur - gan aktiermeistarības nodarbībās, gan autobusā stāvus. Aktrise atceras, ka kāda sieviete brīdī, kad autobuss veica pagrieziena manevru un Vita miegā bija atlaidusi roku, ar kuru pieturējās, viņu saķēra. Bija jautri. Taču ilgi tas turpināties nevarēja. No bāra darba jaunā sieviete aizgāja. Tad arī pamazām sāka atgriezties reālajā dzīvē.

«Turpināju strādāt, bet nu retāk un citā vietā. Arī par bārmeni, taču darba režīms vairs nebija tik piesātināts. Ja gadījās kāds brīvāks mirklis no mācībām, tad vadīju pasākumus mazuļiem. Ar bērniem vienmēr esmu izcili sapratusies. Mācības tik un tā pasteidzās tādā migliņā, noguruma dēļ. Trīs kursus nomācījos budžetā. Trešajā kursā paralēli mācībām sāku strādāt Ditas Balčus neatkarīgajā teātrī. Mazliet iekavēju mācības. Ceturtais kurss bija maksas grupā. Taču studējošā kredīts nedaudz palīdzēja. Vadīju arī pasākumus bērniem. Viss notika. Ceturtais kurss vēl nebija noslēdzies, kad Latvijas Leļļu teātra direktors pieaicināja strādāt Latvijas Leļļu teātrī. Uz manu argumentu: «Bet es taču neprotu darboties ar lellēm!» viņš atbildēja, ka iemācīšoties. Viņam patika, ka dziedu. Tā kā ar Leļļu teātra kursa studentiem sanāca, ka biju paguvusi sadraudzēties tad, kad viņiem bija otrais kurss, bet man vēl tikai pirmais, jo Anita Garanča palūdza, lai kopā ar kursabiedru Kārli piedalāmies Leļļu teātra kursa vokālajā eksāmenā,» dzīves pieredzi skaidro Vita.

Arī pārējos gadus ar šo kursu Vitai bija izveidojušās ļoti siltas un draudzīgas attiecības. Šad un tad viņa ciemojās pie viņiem, iepazinās ar lellēm. Zīmīgi, ka bērnībā ar lellēm Vita vispār nespēlējās, jo viņai nepatika, priekšroku deva mašīnītēm. Taču teātra lelles gan aktrisei patika. Tās gluži vai atdzīvojās viņas rokās, tāpēc gluži dabiski likās, ka Leļļu teātra direktors uzaicināja Baļčunaiti spēlēt Leļļu teātrī.

«Saņēmu bakalaura diplomu kino un dramatiskajā aktieru meistarībā jeb mākslās un ar jaunas sezonas sākumu sāku strādāt teātrī. Režisors no Pēterburgas Aleksandrs Mindļins iemācīja darboties ar marionetēm. Latvijas teātra videi tas bija jaunums. Viņš iemācīja atdzīvināt lelli. Bieži likās, ka tās mūsu rokās dzīvo patstāvīgu, savu dzīvi. Ka pa nakti pieceļas, pastaigājas. Paralēli teātrim izturēju atlasi un vadīju raidījumu «Mans mīļais draugs». Pēc pusotra gada Gaļina Poliščuka pieaicināja darboties «Teātra observatorijā». Izrādē «Ilgu tramvajs» Stellas lomā ielēcu vienas dienas laikā, turklāt sagadījās, ka bija 40 grādu temperatūra. Skatītājs gan to nedrīkstēja nojaust. Viss izdevās lieliski. Izrādes bija ļoti bieži. Divos teātros darboties nebija iespējas. Bija ļoti skumji, ka tā. Bet bija jāizvēlas. Kaut Latvijas Leļļu teātris man bija kļuvis par gluži vai mājām un tik mīļš kā ģimene, es tobrīd sacīju «jā» Observatorijai,» skaidro Vita.

Sekoja ļoti piesātināts posms, ar ļoti būtiskām lomām. Arī Baļčunaites monoizrāde «Blūzs.Vita.Nova», kuras laikā sieviete izpildīja vairākus Māra Lasmaņa blūzus. Komponists Lasmanis dziedātājai piedāvāja dziedāt skaņdarbus, kuri ilgu laiku bija gaidījuši savu, īsto izpildītāju un nu, viņaprāt, sagaidījuši.

«Observatorijā tobrīd bija liels pārmaiņu laiks. Kaut gan ļoti cienu Gaļinu un uzskatu, ka viņa ir patiesi brīnišķīga režisore, es apzinājos, ka ar piesātināto darbu teātrī nebūtu iespēja apvienot mācības mūzikas skolā, kurā vēlējos stāties. Arī alga teātrī bija mazītiņa un bija iekrājušies parādi par dzīvokli. Nauda man nekad nav rūpējusi, taču parādi vairs simpātiski nelikās. Sagadījās, ka tobrīd, reizē ar dalību muzikālajā lauciņā, piedāvāja piedalīties kastingā uz «Mājokļa jautājuma» vadītājas vietu. Tā nu no teātra aizgāju un izrādēs arī spēlēt nesanāca, jo vakaros bija mūzikas skola. Arī filmēšanas bija ļoti bieži. Un teātrī būt tikai pa daļai arī iespējas nebija. Atsākās raidījuma «Mans mīļais draugs» filmēšana, kuru vadīju paralēli ar raidījumu «Mājokļa jautājums». Vēlāk bija TV šovs «Zelta ķepa», darbs radio. Ikdiena ir allaž bijusi ļoti piesātināta - gan skolas laikos ar daudzajiem pulciņiem, gan šobrīd,» smaida Vita.

Vitai ir daudzas un dažādas nodarbošanās, aktrise ierunā reklāmas, vada pasākumus, dzied, hobija līmenī raksta dzejoļus. Ik pa laikam Vita spēlē Latvijas Leļļu teātrī Pepiju, neatkarīgajā teātrī «Kabata» dažādas lomas, bet pārējā laikā joņo apkārt.

«Būtiskākais - es patiesi mīlu to, ko es daru!!! No visas sirds! Uz neko citu arī neparakstos. Man liekas ļoti svarīgi būt uzticīgam sev un darīt to, kas sagādā gandarījumu pašam. Vismaz doties tajā virzienā. Ja pagaidām kādam nav iespēja darīt savu sirds darbu, tad jāsaglabā cerība un skaidri jāzina savas vēlmes. Mūsu domām ir spēks!!! Piemēram, pat vēlme, pieaugušā kārtā esam, apgūt baleta, stepa, paukošanas, žonglēšanas prasmes, arī izrādījās iespējama. To visu apguvu, vismaz pamata līmenī, mācoties aktiera specialitātē. Nekad nedrīkst zaudēt cerības! Nekad! Ja pagaidām kādam ne īpaši patīk sava ikdienas nodarbe, tad jāmēģina vismaz saskatīt tās gaišo pusi un iemīļot to,» pamāca Vita.

Vita ir droša, ka pozitīvais vairo pozitīvo. Pasaule sākas galvenokārt no mums pašiem. Esi tās pārmaiņas, kuras vēlies saredzēt apkārtējos! Tu vari ļoti daudz! Notici sev! Un tas notiks! Tie nav tikai tukši, skaisti vārdi bez satura, domā Vita.

«Mūsu attieksme nosaka lietu turpmāko virzību. Visi labie darbi darina pasauli gaišāku. Izstaro gaismu, un gaisma tev atbildēs ar pateicību. Bumerangs agrāk vai vēlāk atgriežas pie īpašnieka. Kādu enerģiju cilvēks raida, tāda pie viņa atgriežas. Tikai varbūt pa citu pusi, ne pa to, no kuras tiek gaidīta atbilde. Mīlestība patiesi ir visa pamatā. Un mums allaž ir izvēles iespēja, pa kuru ceļu doties,» nobeidz Vita.