«Katrs režisors gribētu sev tādu stāstu, man vienkārši paveicās. Izklausās ciniski, bet mākslinieki laikam nav normāli cilvēki, ja gadās šāds stāsts, viņi ķeras tam klāt. Mani interesēja mans tēvs, nevis es pati, tomēr beigās sapratu, ka tieši manas domas jeb ciešanas ir tās, kas arī ir interesantas.»
Šim apgalvojumam piekrita arī filmas operators Aleksandrs Grebņevs, kurš kopā ar Ievu pirms trim gadiem sāka darbu pie dokumentālās filmas.
«Pašā pamatā ir stāsts, ja stāsta nav, nekas nesanāks. Filma ir īpaša ar to, ka Ieva bija tās varone no paša sākuma, kaut gan viņa to saprata tikai pašās beigās,» viņš paskaidroja.
Filma ir autores personīga nesenas Latvijas vēstures rekonstrukcija, aplūkojot tā laika notikumu nospiedumus cilvēku biogrāfijās un atceroties pagātnes notikumus, kuros tika ierauta viņas ģimene, kā arī autores personīgais ceļš pie tēva 20 gadus vēlāk. Tā ir režisores pirmā filma, kas drosmīgi vēsta par savu un savas ģimenes dzīvi jaunā kapitālisma apstākļos un likteņa pavērsieniem pēc tam.
Spriedzes pilns notikums. Filmā attēlots arī ceļš, kā Ieva kopā ar operatoru dodas uz Malaiziju, lai saprastu, vai tur patiešām dzīvo viņas pazudušais tēvs.
Kā beidzas stāsts un vai vīrietis no Malaizijas patiešām ir Ievas tēvs, lai paliek intrigai, tomēr režisore atzīst, ka filmas pēdējais kadrs, kuru redz visi skatītāji, ir tieši tāda situācija, kāda šobrīd ir viņas ģimenē. «Dzīve vēl nav nodzīvota, un mēs nezinām, kā tas viss beigsies,» uzskata režisore Ieva Ozoliņa.
Filmas režisore un scenāriste ir Ieva Ozoliņa, operators Aleksandrs Grebņevs, montāžas režisore Linda Olte, attīstības un filmēšanas posma producente Līga Gaisa, izpildproducente Madara Kalniņa, producents Gints Grūbe. Filma tapusi ar ar ES programmas Media, Nacionālā Kino centra un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.