Kuros opernamos īsti jūs dzirdēsim tuvākajos gados?

Kalendārs ir pilns; brīžiem skatos un domāju – ir daudz lomu, ir ko mācīties un apgūt, taču vienlaikus tā arī ir liela atbildība. Tiesa, konkrēti pateikt, kuros opernamos uzstāšos visbiežāk, ir grūti. Šobrīd izskatās, ka tā būs Berlīne, Vīne, Minhene, Koventgārdena Londonā, Cīrihe un Metropolitan Ņujorkā, kur dziedāšu Rosīni La Rondine. Tie ir tie opernami, kuros atradīšos līdz 2017.gadam – ar jauniem iestudējumiem, spilgtām galvenajām lomām, ar sev tuvo Pučīni un Čaikovska mūziku, čehu repertuāru.

Cerams, mūsu Baltajam namam šajā pārpilnībā arī atradīsies vieta...

Kā jūs domājat – vai tas ir reāli? (Kādu brīdi klusē.) Domāju, ka visreālāk būtu atgriezties uz kādu solokoncertu reizi divos gados, parādīt labākās operu ārijas, labākos skaņdarbus, kaut ko jaunu. Vispār man ir šausmīgi žēl, jo mums ar Andreju [Žagaru] bija plāni par dažām operām. Mēģināsim to iespiest manā grafikā, jo bonuss ir tas, ka ar Andreju ātri strādājam – mums nav vajadzīgas sešas nedēļas. Noteikti kaut ko meklēsim, jo Andrejs ir neatlaidīgs. Turklāt viņš ir mans draugs, kurš vienmēr brauc uz visām manām pirmizrādēm. Un man vienmēr ir svarīgs viņa viedoklis par maniem darbiem

Viņš jau ir arī jūsu pirmais režisors...

Tieši tā! Kad ienācu LNO, nemācēju neko. Andrejs bija pirmais režisors, kurš atvēra manī iespējas un iemācīja pamatlietas, dodot tādas lomas kā Katrīna Izmailova (Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta) un Traviata, – tās spēlējot, es pilnveidojos kā aktrise. Par to esmu Andrejam bezgala pateicīga.

Kad man dažreiz jautā, kāds Andrejs Žagars ir režisors, atbildu bez šaubīšanās: priekš manis viņš ir fantastisks režisors! Jo mēs saprotam viens otru no pusvārda.

Kas jums bijis trakākais, ko nācies piedzīvot, strādājot ar režisoriem?

Visšausmīgākās atmiņas no sadarbības ar Dmitriju Čerņikovu – režisoru, kas ir mans draugs un kuru ļoti cienu. Pirms pāris gadiem viņš Eksprovansā iestudēja Don Giovanni, kur dziedāju Elvīras lomu. Izrādes notika slavenajā arēnā, kur pa dienu bija 40 grādi un vakarā – plus 35 grādi. Režisors bija izdomājis pilnīgi "ģeniālu" kostīmu –

man bija parūka, ziemas cepure, siltā jaka, kam virsū bija jāvelk ziemas jaka ar kapuci un kažokādām,

džinsi un zābaki... (Smejas.) Tas bija necilvēciski! Bija šausmīgi karsti, un, tā kā visu laiku man bija jāatrodas uz skatuves, padzerties arī nevarēju. Elvīras āriju, ko jau ir grūti nodziedāt stāvot, dziedāju rāpojot, guļot uz muguras un vēdera... Izpildīju visu, taču pēc tā iestudējuma sapratu, ka tas nevienam nav vajadzīgs un ka pārāk cienu savu profesiju un arī sevi, lai tā mocītos. Tādēļ ar gadiem esmu iemācījusies teikt "nē" un nebaidos to darīt. Domāju, ka mums, māksliniekiem, jāsargā sevi.

Pirms gadiem divdesmit un desmit jūs sapņojāt, ka dziedāsiet uz pasaules ievērojamāko operu skatuvēm?

Protams, ne! Pirms desmit un divdesmit gadiem pat nedomāju kļūt par operdziedātāju. Taču, kad kļuvu par LNO solisti, gan zināju, kur gribu tikt, un biju pārliecināta, ka dziedāšu La Scala un Metropolitan.

La Scala esmu piedalījusies jau divos jauniestudējumos. Pirmais bija 2008.gadā, par ko diemžēl latviešu prese nevēstīja... Debija Metropolitan bija paredzēta 2010.gada rudenī, taču to atcēlu, lai varētu piedalīties jauniestudējumā Minhenes Valsts operā, dziedot Nāras lomu.

Runājot par sapņošanu – paldies Dievam, ka mana mamma ļāva man sapņot un pat lika to darīt, taču tajā pašā laikā viņa vienmēr teica, ka gulēt uz dīvāna un sapņot var jebkurš. Tas, ko tu dari, lai tavi sapņi piepildās, – tā ir cita lieta.

Ja sāku nodarboties ar kaut ko, kas man ļoti patīk, atdodos tam ar milzīgu kaisli.

Man patika dziedāt, un, jau dziedot korī, sapratu, ka gribu būt soliste. Tas bija pirmais grūdiens. Zināju, ka gribu sasniegt visaugstāko līmeni, un tas arī bīdīja mani uz priekšu, liekot strādāt, mācīties, būt fanātiķei. Jo – tikai fanātisks darbs var novest pie kaut kāda rezultāta. Apdāvināta no Dieva es nebiju, Mūzikas akadēmijā mani neuzņēma, sakot – ejiet uz Operu, varbūt jūs pieņems korī... Balss man arī nebija nostādīta. Tādēļ man tiešām gāja grūti, un to izjutu arī tad, kad no dramatiskā repertuāra sāku pāriet uz lirisko repertuāru. Es neteiktu, ka mans karjeras ceļš būtu rozēm kaisīts vai, kā šeit rakstījuši daži žurnālisti, - Pelnrušķītes stāsts. Tam nav pamata! Mans ceļš bija ļoti grūts; drīzāk es teiktu, ka "caur ērkšķiem uz zvaigznēm"... (Kādu brīdi klusē.)

Un tomēr jūs šo sapni īstenojāt...

Ļoti daudz mācījos jaunas lomas. Šeit, Rīgā, man bija pa četrām jaunām lomām sezonā. Tas nebija normāli, bet acīmredzot tobrīd man atvērās spējas, ka varēju daudz un ātri mācīties – jaunu lomu varēju iemācīties trīs nedēļās. Šobrīd ar to vairs nenodarbojos. Laikam tobrīd tas derēja, tā tam bija jābūt. Bet nedrīkst taču teikt, ka tas bija viegli. Lai dabūtu lomas, man bija jāmācās, kamēr citi vienkārši gāja izklaidēties un atpūsties pēc mēģinājumiem. Ja kāds saka, ka tas ir Pelnrušķītes stāsts, man gribas iesaukties – cilvēki, par ko jūs runājat?!

Tad satiku savu jauno aģentu, kas mainīja manu dzīvi, uzskatus un iespējas. Dievs jau mums sūta cilvēkus, un pēdējais aģents, ar ko man ir laba sadarbība, pats mani atrada.

Tā ir liela starpība: tu staigā pa aģentūrām un prasies darbā vai aģents pats tevi atrod.

Man ir paveicies: strādāju ar aģentu, kas ir viens no spēcīgākajiem pasaulē. Viņš nav no tiem aģentiem, kas mēģina tevi dabūt uz žurnālu vākiem vai pulksteņu reklāmās. Līdz ar to, runājot ar intendantiem par to, kāds repertuārs un lomas man ir piemērotākas, viņš prot pamatot, kāpēc.

Viņš divus gadus cīnījās par to, lai teātri ļautu man dziedāt itāļu repertuāru, pierādot, ka neesmu domāta tikai Vāgneram, Štrausam, Čaikovskim vai Rimskim-Korsakovam. Un mana debija Koventgārdenā to arī pierādīja.

Un vēl – ir svarīgi satikt īstos cilvēkus, kas spēj paredzēt, kas notiks ar tevi nākotnē, kā vajag attīstīties. Pirmais cilvēks bija Daniels Berenboims; šobrīd tas ir arī mans aģents. Runājot par atgriešanos Londonā: man būs tas gods un laime 2013./2014. gada sezonā atveidot titullomu Pučīni operas Manona Lesko jauniestudējuma, ko diriģēs Koventgārdenas operas galvenais diriģents Antonio Pappano.

Kā, atrodoties pasaules opermākslas elitē, saprotaties ar kolēģiem?

Vienmēr labāk esmu sapratusies ar vīriešiem... (Smejas.) Vismaz strādāt ar viņiem ir labāk, jo ar lielāko daļu jūtos kā savs "čoms". Protams, man patīk koķetēt. Un nemaz neslēpšu to – galu galā, esmu sieviete, un tas ir tikai normāli. Man ļoti patīk vīriešu kompānijas – tāpēc, ka tur nav tās – piedodiet! – bābiskās runāšanas, aprunāšanas; intrigu ir mazāk...

Vai arī tik augstā līmenī ir jāsaskaras ar intrigām?

Ziniet, intrigas ir visur, arī opermūzikas elitē. Vienīgi tās atšķiras ar mērogu un līmeni.

Līmenis ir tāds, ka intrigas ir, bet tu tās nejūti.

Tas viss notiek ap tevi, un tu nesaproti, kas notiek. (Domā.) Vienmēr ir tā, ka tu kādam aizšķērso ceļu, un tā kādreiz būs arī ar mani. Jābūt gatavai, ka tas var notikt tad, kad man būs 44 – 45 gadi. Tādēļ es gribu ģimeni un bērnus, jo esmu pārliecināta, ka dzīvē visas kārtis nedrīkst likt uz karjeru – tas slikti beidzas.

Par tām augšām un intrigām – šajā līmenī jau tu pats neko nedari un nerīko; visu dara aģents. Jo spēcīgāks aģents, jo labāk. Taču viņiem ir jābūt kā haizivīm – ja izmet ārā pa durvīm, tad jālien atpakaļ pa logu. Nezinu, vai manējais tā dara, taču redzu to, ka viņš ikvienā teātrī jūtas kā mājās. Tomēr man patīk patikt pašai; savukārt aģentam jāprot sakārtot manu kalendāru tā, lai varu paspēt strādāt, atpūsties un vēl pabūt mājās. Protams, elitē dažkārt smaidot viens otram atņem lomas un darbu, taču tas nedrīkst traucēt mākslu. Un es nemaz tās intrigas nedrīkstētu just; man ir jādara savs darbs – tā, lai operteātris mani ņemtu atkal un atkal.

Aizvien vairāk mūsu dziedātāju sastopami ārpus Latvijas. Vai varētu būt, ka jūs, Elīna Garanča, Maija Kovaļevska, Marina Rebeka un citi kādreiz apvienotos kopīgā projektā?

Katrs ir aizņemts ar savām lietām, tādēļ savākt visus vienā laikā ir absolūti neiespējami. Jo parasti ir tā, ka tad, kad divi ir brīvi, pārējiem trim cilvēkiem laika nebūs. Protams, varētu taisīt kādu kopīgu iestudējumu, jo mēs esam tik dažādas: Elīna ir mecosoprāns, es – spinto, Maija – liriskais, Marina – koloratūrliriskais... Fantastiska buķete! Klāt vēl Antoņenko, kas ir tenors, Egils Siliņš – bass... Ko vēl varētu gribēt? Es tikai nezinu, kas tā varētu būt par operu, ko mēs visi varētu iestudēt... (Smejas.) Un, ja Andris vēl to visu diriģētu...

Esmu kādreiz jau teikusi intervijās: žēl, ka mēs tik maz savstarpēji kontaktējamies. Taču man ir ļoti labs kontakts ar Elīnu – sarakstāmies, apsveicam viena otru ar panākumiem; ja gadās kaut kas ne pārāk jauks, atbalstām viena otru. Neesam draudzenes, bet ļoti labas kolēģes.

Bet, protams, tas būtu forši, ja mēs visi reiz varētu savākties.

Taču laikam tā nekad nebūs, varbūt ari tāpēc, ka katram ir savs ego... (Aizdomājas.)

Man šķiet: latvieši ārzemēs ne pārāk grib strādāt kopā. Katram ir gājis grūti, katrs izsities, kā mācējis, katram ir sava stabila vieta šajā industrijā, un varbūt katram uz skatuves gribas būt vienīgajam latvietim... (Smejas.) Laikam katram ir savs personīgais iemesls, kāpēc viņš nevēlas uzstāties kopā ar šo vai to kolēģi. Man nebūtu nekādu problēmu uzstāties reizē ar visām meitenēm. Tas gan būtu feini! Bet baidos, ka nereāli...

Īstenībā: jo lielāki panākumi katram būs, jo – mazāk žults. (Smejas.) Vispār tas ir jocīgi, jo ārzemēs redzu, kā vācieši atbalsta vāciešus vai ebreji – savējos. Tas ir tik jauki! Man šķiet, mums no tā vajadzētu mācīties, bet laikam jau tā nekad nebūs. Skarbi.

(Publicēts sadarbībā ar žurnālu "FIGARO". Pārējo interviju lasiet septembra numurā.)