Sterila urbānā glamūra pasaule – tā izskatītos Kremļa shēmotāju ideālās nākotnes virtuālais projekts. Filozofiskais līdzību stāsts ar komēdijas un melodrāmas elementiem, kā arī pornogrāfiju "Annas Kareņinas" apvākā, ir neiedomājami asprātīga un gudra filma. Divarpus stundas paiet vienā elpas vilcienā.

Krievijas elites dzīve uz valsts ķinizācijas fona – tāda, lūk, jautra prognoze 2020. gadam. Un tā, netāla nākotne, pusdienlaiks. Krievijas polittehnologi berzē naftā nosmērētās rokas: Krievija ir ārēji veiksmīgs patēriņa balsts, izejvielu un tranzīta monstrs, kas peldas naftas strūklakā un iegulda līdzekļus inovatīvās izstrādnēs. Valstij, Maskavu ieskaitot, cauri vijas trīsdesmitjoslu ātruma maģistrāle "Huančžou – Parīze" – nacionālās drošības ķīla un finanšu stabilitātes avots. Uz trases apmalēm uzslieta atjaunota, nopulēta galvaspilsēta ar neskaitāmām augstceltnēm un centrā saglabāto Lielo teātri, kas kalpo kā nacionālās identitātes simbols. Viss pārējais palicis teju nemainīgs: patriotisms, korupcija un sociālā noslāņošanās.

Nākotnes interjeros valda augstās tehnoloģijas un stingums – kā slimnīcas palātās vai kosmiskā kuģa telpās (atbalsis no Kubrika un Tarkovska). Šajā „jēgas vakuumā” nīkst un garlaikojas jaunie Maskavas saimnieki. Sasnieguši sociālās hierarhijas augstāko līmeni, zaudējuši jēgu un mērķi tālākai virzībai, viņi enerģijas un mūžīgās jaunības meklējumos dodas uz Altaja kalniem, kur pavada nakti savulaik pamestā padomju astrofizikas iekārtu kompleksā "Mērķis", kas ticis izmantots zinātniskiem izmēģinājumiem ar kosmisko radiāciju. Varoņi pārstāj novecot, iegūst jaunas emocijas un vēlmes, kuras, kā izrādās, valdīt nav viegli. Pēc atgriešanās lielpilsētā katrs pieredz ko citu, bet, tā kā autors ir Sorokins, sekas ir paredzami pornogrāfiskas.

"Mērķis" ir filma, kuru nav iespējams uztvert vienaldzīgi. Krievijas kino tā gadās labi ja reizi piecgadē. Vērienīgs fenomens, kuru ir interesanti pētīt – divarpus stundas paiet ģeniālās Leonīda Desjatņikova oriģinālmūzikas pavadījumā. Kinodarbā ir daudz asprātības, talanta un ārkārtīgi skaidrs skatījums uz tām dzīves norisēm un parādībām, par kurām pieņemts runāt aplinkus un ar žēlabām. Patiesi ambicioza un efektīga koncepcija: arhitektūras, ideoloģijas, mākslinieciskā. Vārdu sakot, brīnišķīgi darināts kino, ko šodiena piedāvā nākamībai. Tajā skartās tēmas – labais un ļaunais, mūžība un nāve, mīlestība un ilgas, derīgie minerāli un kaitīgie liberāļi – izspēlētas neskaitāmos jēgas slāņos, citātos, metaforās, bet zem visa minētā gulst, Zeldoviča vārdiem, "tiešs un bezkaunīgs" morālais pamats.

Kā saka no kosmiskā ģeneratora izkļuvušajiem maskaviešiem – "iesākumā jūs gulēsiet, bet pēc tam nevaldāmi smiesities". Līdzīga iedarbība ir arī pašai filmai kā negaidīti iespaidīgam, fundamentālam un ļoti mūsdienīgam mākslas projektam.

"Vispār jau šī filma ir par jēgas vakuumu. Patērētāju sabiedrība netirgojas ar pirmās nepieciešamības precēm, bet gan ar laimi un mūžīgo jaunību. Rodas ilūzijas, ka to var nopirkt. Un cilvēkā notiek iekšēja pārbīde, tiek zaudēta personīgā mēroga izjūta, mainās ķermeņa, konkrētajā gadījumā – astrālā, shēma, salīdzinošā attiecība ar pasauli un Dievu," tā A.Zeldovičs.

Šis ir stāsts par to, ka laiks nav apturams. Jebkuri mēģinājumi tajā iejaukties noved pie fiziskām un dvēseles ciešanām. Lai arī katram jāspēj tikt galā ar esības skaudrumu, nedrīkst izaicināt Radītāju, censties pārkārtot to, kas tikai viņa ziņā.