Kas, pie velna, Hārdvikai ir ar tiem puskailajiem jauniešiem un seksu ar vilkačiem?

Apraksts. Filmas "Krēsla" režisores jaunākais darbs - fantastisks mīlas stāsts "Sarkangalvīte". Nelielā ciematā tumša un noslēpumaina meža vidū dzīvo skaista meitene vārdā Valērija (Amanda Seifrīda). Viņai un visiem ciemata iedzīvotājiem nepārtraukti draud briesmas, jo mežā dzīvo asinskārs vilkatis. Valērijas vecāki pret meitenes gribu vēlas viņu izprecināt ciema bagātākajam puisim, tomēr Valērija mīl izskatīgo un drosmīgo Pīteru, ar kuru viņa gājusi medībās jau kopš bērnības. Pīters un Valērija gatavojas bēgt, taču, iestājoties pilnmēnesim, nežēlīgais vilkatis atgriežas ciematā, nogalina vietējos iedzīvotājus un vēlas nolaupīt Valēriju...

Pārdomas. Es nesaprotu, kāpēc Hārdvikas pēdējās filmas ir nepārliecinošas, garlaicīgas un ar tikpat daudz interesantiem momentiem tajās, cik šo filmu faniem ir sapratne par kvantu fiziku. Vai tiešām viņa rada filmas, mērķējot uz to jauniešu (bērnu?) mērķauditoriju, kuriem filmas vērtēšanas kritērijs ir viens - man vienalga, aktieri smuki, filma forša, iešu pildīt mājasdarbus, izaugšu liels, būšu vilkatis? Vai arī viņa ir tiešām pārlieku vāja un garlaicīga režisore?

"Sarkangalvīti" nav iespējams uztvert nopietni. Galvenokārt tāpēc, ka nerodas sajūta, ka filmas veidotāji vai aktieri paši būtu to uztvēruši nopietni.

Scenārijs ir pliekans, pārpildīts ar īsiem, garlaicīgiem dialogiem un pretīgi paredzamu nobeigumu, bet fakts, ka tas tiek apspēlēts tik pavirši, visu tikai pasliktina. Sajūta, ka aktieri savā starpā tikai "atspēlē" to, ko no viņiem prasa, un dodas katrs pie saviem dzērienu kokteiļiem. Paši tēli filmā cits par citu neuztraucas, miruši tuvinieki vai kaimiņi, tas, šķiet, nevienu īsti pat nesatrauc. Visa šī vienaldzība skatītāju piespiež būt vēl vienaldzīgākam un klusībā pie sevis lūgties, kaut tikai tas murgs ātrāk beigtos. Tiesa, ir mirkļi, kad "Sarkangalvītē" var pasmieties, bet, par nelaimi, tikai par to bardaku, kas tajā vērojams.

Filmas doma ir visai vienkārša - kādu mazu pilsētiņu ir apsēdis ļauns vilks, šajā gadījumā vilkatis. Kad ciematiņa iedzīvotājiem apnīk tam dalīt savus labākos gaļas krājumus un vilkatis ir apēdis kādu ciema meiteni, tā iedzīvotāji nolemj pārmācīt nikno un ļauno vilku jeb, kā tautā saka, piežmiegt maitu pavisam. Pašu spēkiem tas neizdodas, tāpēc palīgā tiek pieaicināti speciālisti no Vatikāna. Tālāk jau atliek domāt pašiem, kāpēc vecmāmiņai tik lieli zobi, ausis un viss pārējais.

Pati ideja kā tāda man šķiet ļoti interesanta un ar lielu potenciālu - populāru un visiem iemīļotu pasaku pārveidot par šausminošu drāmu, mistiku un ko pavisam savādāku, nekā bērnībā esi iedomājies, bet šeit tas vienkārši nenostrādā.

Hārdvika pieturas pie sev ierastām vērtībām: dīvains mežs, kuru ieskauj tāda pati migla kā Kampara ienākumu deklarāciju, ērkšķotas priedes un tonnām neīsta sniega.

Tas viss piešķir savādu bērnišķīga gotisma piegaršu, un, lai arī režisore ir mēģinājusi filmas vizuālos toņus pieregulēt, nekas prātīgs no tā nav sanācis.

Runājot par aktieriem, Garijs Oldmens (Gary Oldman), kurš atveido vilkaču nomušīšanas ekspertu no Vatikāna, vēl kaut cik cenšas un noteikti ir labākais, kas šajā filmā ir redzams, tomēr to glābt viņam nebija pa spēkam. Smieklīgs fakts, ka, kaut arī būdams viens no filmas lielākajiem ļaundariem, viņa tēlotais personāžs ir pilnīgi pārliecināts, ka ir labais (tas, kā zināms, vismaz tajos laikos katoļiem vispār bija raksturīgi). Oldmens tiešām šo savu lomu pietiekami pārliecinoši nospēlē līdz beigām.

Galveno varoni, pašu Sarkangalvīti, atveido skaistā, 25 gadus vecā amerikāņu dziedātāja un aktrise Amanda Seifrīda (Amanda Seyfried), bet šī ir tā reize, kad par galveno aktrisi un tās tēlu īsti neko negribas pat komentēt. Garlaicīgi, tukši un nepārliecinoši, lielāka jēga no viņas būtu tad, ja Amanda būtu visu filmu klusējusi un vienkārši labi izskatījusies.

"Sarkangalvīte" ne ar ko nepārsteidz, ja nu vienīgi ar to, ka, neskatoties uz dzelžaino apsardzi, vilks visu laiku nokļūst ciematā, neviena nepamanīts, un, neskatoties uz saviem milzīgajiem izmēriem, šķiet, ir neievainojams kā šķidrmetālu robots otrajā "Terminatorā". Vai arī neviens no profesionālajiem bruņiniekiem tam vienkārši nejēdz trāpīt ne ar vienu no ieročiem. Šī nenopietnā pieeja gan galvenajam mošķim, gan dekorācijām kārtējo reizi liedz skatītājam kaut uz brīdi noticēt tam, kas norisinās kino ekrānā.

Neiesaku apmeklēt šo filmu, jo kinoteātru repertuārā ir daudz labāki varianti. Negaidi no "Sarkangalvītes" ko sievišķīgi skaistu vai vīrišķīgi nopietnu, jo vienīgais, ko tur ieraudzīsi, būs kārtējā neveiksmīgā Holivudas atrauga, kas klejo pa pasauli, bojādama kino zāļu gaisu.

Vērtējums: 3/10