"Radio 101" sāksies DJ tūre pa Latviju. Pats joprojām mēdz uzspēlēt klubos vai esi šo nodarbi metis pie malas?

Mēdzu uzspēlēt, bet, ja paskatās uz noslogotību pēdējos pāris gados, tad īpaši nekas nenotiek. Ir arī pamainījusies cilvēku atpūšanās kultūra, mainījusies paaudze. Principiāli neatsaku un laiku pa laikam jau aizbraucu kaut kur uzspēlēt. Taču tas noteikti vairs nav tik aktīvi kā "Hedonijas" laikos (Švāns bija rezidents nu jau neeksistējošajā klubā "Hedonia 55" Dzirnavu ielā – red. piez.).

Tu saki, nomainījusies paaudze, bet Artis Volfs, piemēram, joprojām intensīvi spēlē klubos.

Nu, spēlē. Bet man ir grūti vienoties ar bāriem, kuros jāizklaidē dzērāji un jāmēģina iziet no neveiklās situācijas "uzliec kaut ko no Meladzes"... Es labāk sēžu mājās un kaifoju kompānijā ar draugiem vai viens pats vizinos ar velosipēdu, nekā bendēju nervus.

To, ko arī mēdzu uzspēlēt. Neesmu īpaši mainījis savu muzikālo gaumi. Kā 2000. gadā iepazinos ar house, tā esmu pie tā palicis. Un šī tūre būs lieliska iespēja aizbraukt un nospēlēt to, ko uzskati par nepieciešamu. Man, protams, ir žēl, ka dīdžeju kultūra nav dzinusi auglīgus asnus un nekāds stāds no tā visa nav izaudzis.

Situācija ir diezgan dīvaina, jo mūsdienās, pateicoties internetam, pasaule ir vaļā un ikviens var lejuplādēt pašu velnu, klausīties to, ko grib, nevis tikai to, ko dod. Kāpēc tomēr pārsvarā klausās to, ko dod?

Tāpēc, ka ir brīži, kad cilvēks saprot, ka ir tikai šoferis vai skolotājs. Visu cieņu jebkuras profesijas pārstāvim, bet ir brīži, kad cilvēks apzinās – es jau skolotājs, ko tad es no mūzikas saprotu... Taču tajā brīdī, kad ir kāda dzērienu vai vielu deva iekšā, tad viņš sit pa krūtīm un iet pamācīt dīdžeju, kā jāspēlē.

Dzīvē jau parasti nenotiek otrādi – dīdžeji neienāk klasē un nesaka: "Klau, man šķiet, ka fizika ir jāmāca kaut kā tā!"

Ir jau arī jāzina, ko un kā meklēt tai internetā. Es arī neesmu ārkārtīgs kačātājs. Man ir labi paziņas ar ierakstu privātkolekcijām, un apmaiņas rezultātā es tieku pie tiem ierakstiem.

Tas nozīmē, ka no laptopa dejas nespēlē atšķirībā no radio kolēģiem?

Nē, nespēlēju. Tas, protams, ir ārkārtīgi feini, ka var arī tā spēlēt, bet es neesmu tāds kompjūtercilvēks. Esmu vecā kaluma dīdžejs, kurš sāka spēlēt no lenšu magnetofoniem vēl astoņdesmitajos gados. Pēc tam parādījās kompaktdiski, un vēl pēc tam pārslēdzos uz vinilu. To tad arī atzinu par labu esam. Ar tiem kompjūteriem uz skatuves ir tā, ka tie ir nepieciešami tad, ja esi, teiksim, orķestra sastāvā, kur līdzdarbojies mūzikā ar kaut kādiem speciāliem sempliem, efektiem. Bet dīdžejs ar kompjūteru... Nav uzticības, jo nesaproti, ko viņš tur īsti dara vai nedara.

Puiši ar kompjūteriem jau bieži vispār uzskata, ka tāds termins "pre-recorded set" (iepriekš ierakstīta, samiksēta atskaņojamā mūzika – red. piez.) ir ārkārtīgi godīga lieta attiecībā pret klausītājiem. Es tā neuzskatu – labāk ar slapju muguru ņemos ar savām platēm. Man tas sagādā baudu.

Tas arī ļauj reaģēt uz publiku.

Nu, tas vairāk bija aktuāli, kad 16 gados spēlēju restorānā "Jūras pērle" Jūrmalā. Tur bija jāreaģē uz publiku, jo citādi es nevarētu tai laikā braukt uz savu darbavietu, kur strādāju par galdnieku, ar taksometru. Tālajā 1985. gadā vienā vakarā tādējādi bija iespēja nopelnīt tikpat daudz, cik strādājot rūpnīcā visu mēnesi.

Es domāju ne tik daudz izdabāšanu publikai, cik sajūtu, ka konkrētajā brīdī vajadzētu pacelt tā saukto fīlingu, citā atkal piebremzēt...

Jā, jā, tas protams! "Pre-recorded" gadījumā tur vairs neko nevar mainīt. Turklāt, ja tūrē nākamajam jāspēlē uz skatuves, bet tev nepieciešama vēl pusstunda, lai parunātu ar meiteni, ar kuru tikko esi iepazinies, tad ir labi, ja kāds var nomočīt vēl pusstundu. Es gan neesmu arī kā miksmeistari AG un Raitis, kuri dodas spēlēt ar milzīgām mugursomām. Bet savas 100 plates somā paņemu līdzi un varu pamainīt to fīlingu. House mūzikā gan tas nav tik izteikti.

Tad tu tūrē būsi tas vecās skolas pārstāvis, kurš visiem kritīs uz nerviem ar vinila atskaņotājiem, kamēr pārējie pieslēgs laptopu un spēlēs?

Nē. Tie būs tie ņergas ar tiem laptopiem, kuri uz skatuves sēdēs Facebook, bet es svīdīšu ar savām platēm! Bet būs jau mums uz skatuves arī CD atskaņotāji un viss pārējais. Tā pa lielam jau tomēr ir vienalga, no kā tu spēlē. Vari spēlēt kaut vai no diviem pieslēgtiem aifoniem, galvenais, lai viss notiek. Protams, jautājums, kas notiek? Kluba īpašnieks ir apmierināts, jo visi nenormāli "kož", vai arī dīdžejs ir kaifā, jo deju zālē visiem patīk tas, kas skan. Tas pēdējais variants Latvijā diemžēl ir reti novērojams. Tādēļ ir vairāki dīdžeji, kuri nolemj braukt spēlēt tikai ārpus valsts. Tomēr tracina, ja lielākā daļa vēlas atnākt uz klubu paklausīties tikai TOP 20, kas viņiem jau krīt uz nerviem piecas dienas nedēļā darbā, pusdienās vai jebkur, kur skan kāds radio.

Brīžiem šķiet, ka cilvēkiem jau ir tā sačakarēta galva, ka viņiem klubā liekas dīvaini, ja atkal neskan pierastais ļekatnieks.

Man savukārt šķiet, ka ir pat pilnīgi vienalga, vai mūzika ir jauna vai veca, – tai vienkārši ir jābūt labai, interesantai.

Tūrē stilistika būs gana plaša vai būs kāds kopsaucējs?

Gan jau kopsaucējs būs – kompozīcijas, kas parādās radio ēterā, bet es uzskatu, ka būsim spilgtas un dažādas personības. Volfs, Grēviņš, es, Reiters... Ja vēl Terzens pievienosies, tad kādā brīdī varētu būt pavisam smagi.

Izklausās pēc izaicinājuma lokālo klubu apmeklētājiem.

Noteikti. Visvairāk bail par vietām, kurās neesmu bijis. Bet vairākās vietās esmu spēlējis un vietējie ir nākuši klāt un teikuši – nezinām, kas tas tāds bija, bet mums baigi patika. Ar tādu attieksmi arī vajag iet uz tiem pasākumiem. Ja nepatīk, tad vari tak stundu pasēdēt un pavadīt laiku citādāk, kaut vai uzspēlējot spēļu automātus. Nāks nākamais, un būs atkal labi. Bet rasoliņš, protams, būs.

Jums ir foršs muzikālais rasols arī "Radio 101" rīta programmās – Terzens velk uz savu pusi, tu uz savu, kopā sanāk interesants salikums.

Patiesībā nevelkam katrs uz savu pusi. Gustavam cepuri nost, jo pat daudzi mani kolēģi "Hedonijas" laikā brīnījās, kas tas par tādu notetovētu mataino ar uzrakstu "Metallica" uz muguras, kurš šūpojas līdzi ritmā house klubā? Viņam vienkārši patika atmosfēra. Viņš saprot, ka ir laba un ir sūdīga mūzika. Tādēļ izturamies ar respektu viens pret otra štelli un abi kopā respektējam klausītāju. Ir smagais, pavieglais un vienkārši klausītājs, tādēļ, jo dažādāks rasols, jo labāk. Lai gan ir, protams, nosacīts radio formāts. Deviņminūšu house skaņdarbu ēterā tomēr nespēlēšu.

Jūsu rīta radio programma ir jūtami progresējusi. Manā uztverē tas ir kaut kas pa vidu starp Latvijas Radio un komercstaciju rīta programmām, jo pie jums nāk ciemos viesi, ir daudz informācijas un tai pašā laikā netrūkst jautrības, izklaidējoša satura. Manuprāt, tā ir šobrīd labākā rīta programma Latvijas radiostacijās!

Paldies! Bija tā, ka pagājušās vasaras sākumā man vajadzēja iekļauties jaunajā kolektīvā. Tas jau bija novēlis akmeni no pleciem un iedeva rītu man. Paldies, ko es tur darīšu? Sākām domāt, sāku skatīties, kas jauns medijos parādījies, un secināju, ka nekas īpaši nav mainījies.

Liela buča visām apburbuļošajām kundzītēm glancētajās slejās, bet darba jautājumos - nekā.

Tādēļ biju ļoti priecīgs, ka viss sanāca labi ar Gustavu. Tagad mums ir lielisks trio – Zane, Gustavs un es. Uztveru to rītu kā tādu rītarosmi. Eduard, kā tu vari celties tik agri? Mīļie cilvēki, ja ir kaut mazākā argumentācija celties piecos, tad davai ceļamies piecos

Televīzijā neiesi atpakaļ?

Nesaku ne jā, ne nē. Bet radio ir feināk. Mūsu radio gan arī rāda televīzijā, bet tas tomēr ir savādāk. No televīzijas noteikti vairākus gadus ir jāatpūšas. Arī tas, kā pēdējās sezonas tika veidota "Prāta banka", neizraisa manī vēlmi atgriezties. Es pat neko nesaku par to, ka pirmajā "Prāta bankas" sezonā man bija jāpārģērbjas "La Rocca" tualetē, kurā bija arī grimētava spēlētājiem. Tas varbūt vēl bija pieciešami, jo apkārt bija jezga ar operatoriem, vadiem un tā tālāk. Tādā vari izģērbties kaut kails, ieiet dušā un tāpat neviens īsti nepamanīs. Bet tas pēdējais cēliens ar cilvēkiem, kuri nemaz nevēlas strādāt, jo nekas jau nenotiek un tā tālāk... Man jau vispār šķiet, ka televīzija ir tāds dinozaurs.

Mūsdienās ir vērojama tendence pirmajās vietās izbīdīties internetam un radio. Televīzija un prese laikam jau tiešām sāk atgādināt dinozaurus.

Jā, prese vēl izteiktāk. Mani izbrīna cilvēks televizora ekrānā, kurš sēž no rīta ar milzu papīra gabaliem rokās un stāsta, kas tad interesants notiek. Tādēļ par to atgriešanos tiešām nezinu. Man jau vispār patiktos, ja nebūtu jāstrādā trīs darbavietās, kā visiem, lai tikai turētos virs ūdens.

Rīta šovos tieši saskaries ar negācijām, kas notiek šai valstī. Daudzi vienkārši mūk prom...

Es arī biju sakravājis mantiņas...

Un kāpēc paliki?

Tāpēc, ka sākās darbs. Arī noskaidrojās, ka galamērķī ietrāpīsim sezonas sākumā, bet patiesībā ir jādodas sezonas beigās, viss jāuzbūvē un jāsagatavo un tad nākamajā sezonā jāsāk darbs. Taču varēju jebkurā brīdī pacelt ķepiņas un pieslēgties komandai, kas brauca prom no šejienes.

Darīt ko?

Darīt to, ko proti. Tur jau ir tas kaifs. Es ar savām mūzikām un atskaņotājiem, bārmenis ar saviem šeikeriem un glāzēm, ūdenspīpju gatavotājs ar savām ūdenspīpēm... Nečakarējot sevi.