Vai, kāpjot uz Rīgas Centrāltirgus skatuves, kur notika «OKartes skatuves fināls un superfināls, tev bija priekšnojauta, ka uzvarēsi šajā šovā?

Ja godīgi, man nebija pilnīgi nekādas priekšnojautas! Es gāju uz Centrāltirgu un biju laimīgs, ka esmu ticis ārā un šovs ir beidzies. Gāju un domāju, ka atliek vien nodziedāt no sirds.

Vai pats varēji izvēlēties dziesmas «OKartes skatuves» finālam un superfinālam?

Jā, es pats biju izdomājis, ko vēlos nodziedāt. Ar dziesmas Valentine izvēli man nevajadzēja pārliecināt ne Guntaru Raču (šova repertuāra direktors - red.), ne Edgaru Kramiņu (šova vokālais pedagogs - red.). Taču par otru dziesmu «Bed of Roses» no grupas «Bon Jovi» repertuāra man nācās pārliecināt Raču, ka es spēju šo dziesmu nodziedāt un varu to labi nodziedāt. Jā, es priecājos, ka tieši šīs dziesmas izvēlējos nodziedāt.

Vai pirms fināla uzstāšanās tev bija kāds rituāls, varbūt pārmeti krustiņu?

Vienmēr, ejot uz skatuvi, es veicu pāris vokālos vingrinājumus, lai viss skanētu. Es sevi noskaņoju un, tiklīdz sāk skanēt notis, esmu mūzikā.

Tava uzvara šovā ir pārliecinoša, par tevi superfinālā vien nobalsoja vairāk nekā desmit tūkstoši skatītāju.

Jā, ja rēķinām kopā fināla un superfināla skatītāju telefonbalsojuma rezultātus, tad kopā ir 17 tūkstoši. Es nespēju vēl aptvert tos ciparus. Varbūt man daudzi neticēs, bet, kad pirmajā nedēļā biju sācis dalību šajā šovā, es sev vaicāju: «Ko es te daru?» Taču, kad pirmo reizi šova devītajā koncertā uzvarēju, izpildot dziesmu «Ēdelveiss», es sajutu, ko nozīmē uzvarēt. Es nekad nebiju plānojis uzvarēt nevienā šova koncertā. Taču, kad paziņoja, ka esmu iekļuvis superfinālā, kam sekoja uzvara šovā, biju ļoti pārsteigts.

Joprojām esmu ļoti pārsteigts par uzvaru. Pārliecinājos, ka man ir ļoti daudz labu fanu un atbalstītāju.

Tev bija svarīgi, ka šova noslēguma koncertā tavu uzstāšanos vēro tava ģimene?

Man ir redzes problēmas, un es neredzēju, kurā rindā sēž mani tuvinieki. Ejot uz skatuves izpildīt savu pirmo priekšnesumu, man bija ļoti liels satraukums, kā nu būs!

Taču, kad uzgāju uz skatuves un visi sāka kliegt: «Ruski, Ruski, Ruski!», es no tā cilvēku pūļa sajutu tādu enerģiju. Tas bija apbrīnojami!

Tu šova laikā neizcēlies ar skaļiem skandāliem, sliktu uzvedību, bet gan saglabāji mieru un inteliģenci, tātad godam esi izcīnījis galveno lomu mūziklā «Dzimuši mūzikai».

Jā, es lepojos ar to, ka spēlēšu uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves un man būs galvenā loma mūziklā.

Ko tu vēlies tagad, kad ir izslēgtas TV kameras, kas 24 stundas diennaktī četrus mēnešus no vietas uzmanīja katru tavu soli?

Es ļoti, ļoti gribu vienu dienu atpūsties. Vienu dienu vienkārši apsēsties dīvānā un neko nedarīt, un pēc tādas pasēdēšanas es gribētu iziet ielās un pastaigāties. Pāris dienas pirms šova noslēguma es sapņoju, kā tas būs, kad būšu brīvībā un bez uztraukuma viens pats iešu pa ielu.

Tu taču esi dzirdējis stāstus, ka slava var sabojāt cilvēkus un viņi kļūst iedomīgi un saslimst ar «zvaigžņu slimību»?

Es vairāk nekā astoņus mēnešus esmu dzīvojis šovā un neesmu sajutis popularitāti. Ja nu vien pēc šova pirmās sezonas, kad devāmies koncerttūrē. Taču es palikšu tāds, kāds es esmu. Es turpināšu attīstīties un pilnveidot sevi, bet lai man pēc šīs uzvaras sakāptu kaut kas galvā, tā noteikti nebūs. Esmu vienkāršs cilvēks! Džeks no laukiem, kurš ir izcīnījis savu vietu. Turklāt, ja es kādreiz gribēšu kaut kur pacelties un pacelt savu degunu mākoņos, man ir ļoti labi draugi, kas man to neļaus darīt.

Tātad šovā iegūto 15 minūšu slavu tu liksi lietā un paliksi uz skatuves?

Jā, es palieku uz skatuves! Man pat nebija svarīgs šova rezultāts, jo es zināju, ka tāpat palieku uz skatuves.

Man ir skaidrs, ka dziedāšu un vadīšu pasākumus.

Pretendēšu uz darbu televīzijā un radio. Tikai un vienīgi es palieku šovbiznesā.