Ceļš, papīri un viesnīca

Līdzās trim galvenajām tūrista mantrām – pase, nauda, biļete –, pošoties uz Maskavu, pievienojas vēl ceturtā – vīza. Tieši par to jāparūpējas vispirms un taupības nolūkos – laikus. Ir vērts iepazīties ar vairāku vīzas kārtojošo kantoru piedāvājumu, jo cenas ir visai atšķirīgas. Aptuveni no 30 latiem jāšķiras, ja vīza taps deviņu līdz vienpadsmit darba dienu laikā, bet, ja attapsieties pēdējā brīdī, divas trīs dienas līdz izbraukšanai, tad vienreizējas vīzas uz Krieviju iegūšanai būs jāiztērē vismaz divas reizes vairāk.

Man šķiet, ka uz Maskavu jābrauc ar vilcienu. Biļete vienā virzienā pērn maksāja gandrīz 27 latus, šogad jau diemžēl par 20 procentiem dārgāk. Ar autobusu – lētāk un apmēram tikpat ilgi, ar lidmašīnu dārgāk un daudz ātrāk, taču vilcienā, pirmkārt, ērtāk (ja vien nebrauksiet kopējā vagonā kopā ar tirgus sievām, kas ēd belašus), otrkārt, tā atmosfēra ar krievisko kolorītu pamazām sagatavo lielajai Krievzemes galvaspilsētai.

Vilcienā carstvujut pavadones – solīdas, laipnas krieviski runājošas, ar krieviem raksturīgo tādu mazliet pāri stāvošo pašapziņu (to var just gan cienīgā svarīgumā, gan omulīgā saimnieciskumā). Viņas piedāvā tēju, piegādā rakstu darbus, kas turpceļu saīsina vismaz par pusstundu – kamēr aizpildi divdaļīgo migrācijas karti (krievu valodā), reģistrējies pasažieru sarakstā, jau jūties pelnījis vakariņas restorānvagonā.

Ap pusnakti šķērsota Latvijas un Krievijas robeža, un, sešos vakarā izbraucot, pusvienos vilciens iebrauc stacijā Rižskaja. Tur pasažierus sagaida reiz brālīgo republiku tautu pārstāvji, kas ar savu taksīti piedāvā aizvizināt pat uzmācīgāk par uzstājīgajiem izslavētajiem dažādu pakalpojumu sniedzējiem Turcijā. Iedurt skatienu zemē un ievilkt sejā leduskaralienes vaibstus gan te ir produktīvāk, jo turki neliekas mierā arī tad – laikam ir pārliecinātāki par savu karsto dienvidniecisko asiņu spēju atkausēt bālās Baltijas tūristes.

Protams, vēl Latvijā būtu vēlams parūpēties par naktsmītni. Ja nav radu, draugu, paziņu, tad jāmeklē viesnīca, bet Maskava šai ziņā ir dārga. Ar interneta starpniecību izdevās atrast un rezervēt hosteli, kurā divvietīgs numurs maksāja aptuveni 20 latu no cilvēka diennaktī, turklāt cenā iekļautas brokastis. Būtiski arī, ka tas atrodas divu minūšu gājienā no metro stacijas, bet līdz centram – apmēram 15–20 minūšu brauciens. Šis fakts uz vispārējās dārdzības fona ļāva pieciest pabriesmīgā paskata istabu ar netīra koka krāsas grīdas klājumu, kas reiz bijis parkets un piesegts ar cauru tepiķi, apspeķotām un vietām noplēstām tapetēm. Gulta stabila, palagi tīri, dvieļi izpletēti, vanna pat balta, un karstais ūdens arī tecēja. Vannas istaba un tualete gan uz diviem numuriem viena. Ledusskapis bija, bet nedarbojās, uz tā novietots televizors, kas strādāja gan – tikai ik pa laikam jāpakustina vadu mudžeklis pie sienas. Hostelī aizliegts lietot ūdenssildāmās elektroierīces, taču sava tējkanna ļoti noder. Īpaši, ja pirmajā rītā nav brokastu talonu, jo firmas pārstāvis sestdienas pēcpusdienā šķiet vēl aizmidzis un, negribot ķēpāties, liek atnākt svētdien pulksten 9. Vēl pirms desmitiem durvis ir ciet, bet bez karsta kafijas malka, ko piedzert pastētes maizītei, pamosties grūti.

Ja par pārvietošanās līdzekli tiek izraudzīts metro, noteikti jāiegādājas metro karte – pilsētu nepārzinošam cilvēkam bez tās iztikt šķiet pat neiespējami – attālumi milzīgi, orientēties grūti. Lai katru reizi nevajadzētu tērēt laiku biļetes pirkšanai, var iegādāties karti, piemēram, desmit braucieniem, kas maksā 125 rubļus. Jāpiebilst, ka, ērtās metro satiksmes izlutināta, Rīgā 20 un vairāk minūtes gaidot kārtējā korķī iestrēgušo transporta līdzekli, nevaru vien beigt skaisties par mūsu sabiedriskā transporta sistēmu.

Sirds dažādība

Lai redzētu to, ko slēpj vairāk nekā divus kilometrus garā un varenā Kremļa siena, jāpērk ieejas biļete par 300 rubļiem. Par šo naudiņu var pa gabalu uzmest skatu Putina rezidencei, apskatīt vairākas sakrālās celtnes, kā arī vēl vienu arhitektūras šedevru – 1961. gadā uzcelto Kremļa kauna traipu Kongresu pili. Noteikti jāieiet Kremļa galvenajā baznīcā un senākajā dievnamā Katedrāles laukumā – Uspenskas katedrālē, kurā notikusi pirmā Krievijas cara Ivana Bargā un citu imperatoru kronēšana, kā arī Krievijas Pareizticīgo baznīcas metropolītu un patriarhu iesvētīšana. Starp citu, tuvojoties Maskavas sirdij, bet vēlāk arī citviet pilsētā redzēju plakātus, kas vēsta, ka aprit 65 gadi, kopš notikusi kauja par Maskavu. Krievi ar lepnumu piemin Otrā pasaules kara notikumus, kas risinājās Maskavas pievārtē no 1941. gada 2. oktobra līdz 1942. gada 7. janvārim, kad Hitlera armija cieta sakāvi un Maskava tika nosargāta, bet līdz ar to Hitlera plāni par fiksu uzvaru karā ar Padomju Savienību izgāzās. Ja tic leģendām, izšķirīgajās decembra dienās Staļins esot licis Uspenskas katedrālē slepeni noturēt aizlūgumu par valsts glābšanu.

Pie 120 metru augstā Ivana Lielā zvanu torņa atrodas par lielāko zvanu pasaulē atzītais Carjkolokol ar visu atlūzu, kura skaņu tā arī neviens nekad nav dzirdējis. Leģenda vēsta, ka zvanu sadauzījusi Pētera I rokas vadītā smagā kuvalda. Atgriežoties no Poltavas kaujas, viņš par godu uzvarai devis rīkojumu zvanīt visiem Maskavas zvaniem, taču Carjkolokol mēli nav spējusi izkustināt pat vesela gvardes rota. Dusmās Pēteris gāzis tam ar zviedru karalim Kārlim XII kaujā atņemto veseri, atšķeļot krietnu metāla gabalu. Patiesība, kā jau tas mēdz būt, ir daudz prozaiskāka. Zvans Uspenskas zvanu tornim izliets jau pēc Pētera I nāves. Kad 1737. gadā Maskavā izcēlies milzīgais ugunsgrēks, tas vēl atradās lietuves bedrē, un, dzēšot liesmas, ūdens šalts tikusi arī metāla milzenim. Zvans ieplaisājis, un atšķēlies gabals gandrīz 12 tonnu smagumā. Par spīti runām, ka zvans nolādēts un tam jābūt tur, kur tas stāv, kamēr Maskava pastāvēs, krietni vēlāk to ar lielām grūtībām izcēla un uzstādīja uz postamenta.

Maskavas Kremlī gozējas arī teju 40 tonnas smagais Carjpuška – par vienu no 16. gadsimta kaujas tehnikas brīnumiem dēvētais lielgabals, Krievijas ieroču meistaru lielākais sasniegums. Pēc kalibra, kas ir 890 mm, lielākais lielgabals pasaulē nekad kaujās nav izmantots.

Lai redzētu Krievijas dārgumu krātuvi Ieroču palātu, kur zaigo zelta, sudraba un dārgakmeņu kilogrami – kara trofejas, caru regālijas, baznīcas piederumi –, jāšķiras vēl no 350 rubļiem. Vismaz vienreiz – noteikti ir vērts.

Krāsainās tortes laukums

Sensenos laikos pie Kremļa austrumu sienas bijis tirgus placis, bet mūslaikos decembrī galvenajā Maskavas laukumā var arī slidot, jo ierīkota slidotava. Sniega nav, sarkanās Kremļa rubīna zvaigznes deg, tumšzaļās egles pie sarkano ķieģeļu Kremļa sienas viegli šūpojas, krāšņā Dievmātes Patvēruma katedrāle (Vasīlija Svētlaimīgā dievnams) kā krāsaina torte vilina (var pat saprast Ivanu Bargo, kurš esot licis padarīt aklus meistarus, lai tie vairs nekad nevarētu uzcelt līdzīgu brīnumu), un pārliecinies, ka šis patiesi ir Sarkanais laukums – senkrievu valodā krasnij nozīmē skaists. Tādējādi arī laukums nosaukumu guvis jau 17. gadsimtā, pat nenojaušot, cik izdevīgs tas būs varas cilvēkiem pāris simtu gadu vēlāk.

Ja ne Otrais pasaules karš, kas zina, būtu Sarkanais laukums vēl plašāks – boļševiku plānos esot bijis nojaukt GUM ēku un Vēstures muzeju, lai būtu lielāka vieta parādēm un demonstrācijām, kaut šis tas pēc Maskavas sociālistiskās rekonstrukcijas plānu īstenošanas arī aizgājis nebūtībā.

No iznīcības likteņa par mata tiesu izsprukusi arī Dievmātes Patvēruma katedrāle, kas celta pēc Ivana Bargā pavēles par godu Kazaņas hana valsts ieņemšanai. Svaigākais drauds tās pastāvēšanai datēts ar 1930. gadu, kad viens no Staļina tuvākajiem biedriem Lazars Kaganovičs piedāvājis spīdošu ideju – nojaukt to vispār, lai atbrīvotu vietu svētku demonstrācijām un auto kustībai Sarkanajā laukumā. Ja tic leģendai, viņš pat esot uztaisījis laukuma maketu ar noņemamu katedrāli un, demonstrējot Staļinam, kā tā traucē, norāvis to nost. Staļins skatījies, padomājis un tad lēni teicis: "Lazar! Noliec vietā!"... Tomēr lēmums bija pieņemts. Kad arhitekts P. Baranovskis saņēmis rīkojumu gatavot baznīcu nojaukšanai, viņš atteicies to darīt, piedraudot ar pašnāvību, un nosūtījis vēstuli valdībai. Arhitekts tika ieslodzīts cietumā, bet Staļins pārdomāja.

Krāšņais arhitektūras brīnums savulaik iepaticies arī Napoleonam, un viņš licis baznīcu pārcelt uz Parīzi. Tā laika tehniskās iespējas šo uzdevumu veikt tomēr nav ļāvušas, un vīlies izcilais karavadonis pirms franču armijas atkāpšanās licis to uzspridzināt ar visu Kremli. Esam liecinieki, ka arī šī pavēle nav izpildīta.

Līdzās Dievmātes Patvēruma baznīcai ir Pieres vieta, kas pareizticīgajai Maskavai simbolizēja Golgātu – tulkojumā no senkrievu valodas vārds arī nozīmē – galva, piere. Pieres vietā godināšanai tika izlikti svētie pīšļi, to vidū arī Ivana Bargā dēlēna Dmitrija līķis, no tās lasītas cara pavēles un pasludināti nāvessodi noziedzniekiem. Nogalināts gan šeit neviens neesot – ešafoti atradušies blakus.

Ejot gar Kremļa sienu, Aleksandra dārza sākumā ļaudis piestāj arī pie Nezināmā kareivja kapa un mūžīgās uguns – galvenā pieminekļa Lielā Tēvijas kara varoņiem. Pie līdzās tam izvietotajiem granīta blokiem ar kritušo karavīru pilsētu nosaukumiem tiek likti ziedi. Sarkanas neļķes.

Arbata aristokrātiskā dvesma

Vecās Maskavas īstenais simbols, savulaik aristokrātiskākā pilsētas daļa, Maskavas Senžermēna, kur dzīvoja pilsētas inteliģence, šodien tikai gājējiem atvēlētā iela pulcē gan māksliniekus, gan tirgotājus, gan dažādu triku meistarus. Tūristus vilina suvenīru veikali un krodziņi, bet ja namu sienas prastu runāt... Ielas sākumā uzmanību piesaista slavenais restorāns Prāga, kurā pēc Trīs māsu pirmizrādes 1901. gadā Maskavas Dailes teātra aktieri godinājuši Antonu Čehovu. Tālāk, Arbata un Krivoarbata šķērsielas stūrī, ar numuru 37 atrodas vecākā saglabājusies šīs ielas māja, kurā 19. gadsimta pirmajā pusē dzīvojusi slavenā aktrise Semjonova-Gagarina, kas nav pratusi lasīt un lomas tekstu apguvusi no lasīšanas priekšā. Viņas talantu novērtējis arī Puškins, apdziedot Jevgeņija Oņegina pirmajā nodaļā. Viņš pats, starp citu, tās pašas ielas 53. namā reiz īrējis dzīvokli, kurā mitinājies ar jauno sievu, pirms kāzām tajā sarīkojot vecpuišu ballīti. Vēlāk šajā namā dzīvojis arī Čaikovskis – gan komponista brālis –, bet pats Pēteris pie viņa esot sagaidījis jauno, 1885. gadu. Jau 20. gadsimta 20. gadu sākumā mājā darbojies Sarkanās Armijas amatieru teātris, kura mākslinieciskajā padomē bijis V. Majakovskis un V. Meierholds. Vēlāk namā ierīkoja komunālos dzīvokļus, un Puškina mītnes īrnieki pat nenojauta, kādās sienās dzīvo. Attapšanās notika 30. gados, kad iznāca krājums Puškins Maskavā – tad pie mājas parādījās memoriālā plāksnīte. 80. gados atklāts Puškina muzejs – dzīvoklis. Turpinot pastaigu pa Arbatu un literātu pēdām, var paieties pa Sivcevas Vražekas

šķērslielu, kas atrodas netālu no Arbata – tās 16. mājā, tā gan nav saglabājusies, dzīvojusi Puškina vecākā meita Marija, kuras brīnišķo veidolu Ļevs Tolstojs esot piešķīris Annai Kareņinai.

Novodevičjes kapsēta, Vorobjovi gori

Braucot ar metro līdz stacijai Sportivnaja un dodoties pa labi, jau visai drīz ieraugāmi par miniatūru Maskavas Kremli dēvētā Novodevičjes klostera zeltītie kupoli. Tas apmeklētājiem slēgts otrdienās, taču arī pirmdien tajā netiekam. Toties kapsētas, kuras jaunā daļa, kas neatrodas klostera teritorijā, PSRS laikā bija otra godpilnākā apbedīšanas vieta pēc Kremļa sienas, vārti plaši vaļā. Klīstot starp armijas cilvēkiem un akadēmiķiem liktajiem monumentālajiem pieminekļiem, uzdūros Raisas Gorbačovas, Ņikitas Hruščova un vēl vainagiem un ziediem klātajam izcilā iluzionista Igora Kio kapam. Visai tuvu ieejai sēdošs kapsētas viesus sagaida Jurijs Ņikuļins un turpat līdzās guļošais viņa suns. Izdevās atrast arī Antona Čehova (viņš, starp citu, kapsētas jaunajā daļā esot apbedīts pirmais) un Nikolaja Gogoļa atdusas vietu. Vakars, tumsa un aukstums kapos piezogas nemanot – citu slavenu viņsaules iemītnieku, tostarp Mihaila Bulgakova, kapa meklēšana jāturpina citā reizē.

Braucot pa to pašu metro līniju, pēc divām pieturām un diezgan pagara kājām noieta ceļa gabala nonāku pie grandiozās Maskavas universitātes. Gala mērķis gan atrodas aiz milzīgā Maskavas universitātes kvartāla un Universitātes laukuma. No Maskavas kroņa – tā Vorobjovi gori nodēvējis Aleksandrs I, piedāvājot tur būvēt pirmo Kristus Glābēja katedrāli un aizliedzot aiztikt Kremli, kā bija iedomājies arhitekts Vitbergs – skatam paveras gan Novodevičjes klostera kupoli, gan Lužņiku stadiona apaļais vēders.

Mākslas un gastronomiskās izvirtības

Iedomājieties – jauns, veiksmīgs tirgotājs sadomā veidot gleznu kolekciju. Tas gan 19. gadsimta beigās nav nekas īpašs – daudzi pērk gleznas un lepni karina tās pie savu mitekļu sienām. Arī šis jaunais cilvēks 24 gadu vecumā iegādājas pirmās gleznas, izrotājot ar audekliem savu māju, taču viņš sapņo par publiski pieejamas galerijas izveidi. Laikam ejot, kolekcija paplašinās, liekot pamatu plašākajai krievu glezniecības krātuvei, kurā šodien ir 11.–17. gadsimta ikonas, 18.–20. gadsimta mākslinieku darbi, kā arī tēlniecības un grafikas kolekcijas. Kolekcionārs un mecenāts Pāvels Tretjakovs uzdāvināja savu milzīgo kolekciju Maskavai, atteicās no Nikolaja II piedāvātā muižnieka titula, bet pieņēma domes piešķirto Maskavas goda pilsoņa nosaukumu.

Izstaigāt Tretjakova galeriju, kam pagājušajā gadā tika plaši atzīmēta 150. jubileja, var stundas laikā, taču tā būs tāda negausīga rīšana – ideāli būtu ēst maziem malkiem, baudot – pa zālei, divām dienā. Lai paspētu sajust garšas nianses, noskaņu, uztvert šedevru neatkārtojamos stāstus.

Der atcerēties, ka Maskavā tūristiem velk deviņas ādas, tāpēc jācenšas no tā izvairīties, kur vien iespējams. Pērkot biļeti muzejos, var mēģināt iemācīties nepieciešamo biļešu skaitu pateikt bez akcenta vai vismaz nobērt tik ātri, lai to sirmās kasieres nesadzirdētu. Ja šāda akcija iecerēta, tad vēlams operācijai sagatavoties – vienoties savā valodā vismaz piecas minūtes, kamēr esi kasieru un kontrolieru dzirdes lokā, nečalot. Tā Tretjakova galerijā, gan bez sarunātām konspirācijām, izdevās tūristiem domātās 270 rubļu vērtās biļetes vietā iegādāties vietējo – par 100 rubļiem.

Krietna summa jāierēķina arī tēriņiem dažādās ēstuvēs. Ja neapmierina hosteļa cenā iekļautās brokastis – tase melnas tējas (!), jogurts, kukurūzas pārslas ar pienu un kēkss (bez rozīnēm, bet ar zapti), nav arī nedz vēlēšanās, nedz skopuma radītas vajadzības rītā un vakarā ēst vien turpat smērētās maizītes, vajag ļauties izmēģinājumu priekiem Maskavas sabiedriskās ēdināšanas lauciņā. Turklāt – vietējā virtuve taču ir tikpat svarīgs apskates objekts kā citi dostoprimečateļnostji. Un Maskavā vajag aizmirst par savām ēšanas paražām, ja tajās ietilpst pelmeņu, pīrāgu un citu par neveselīgiem dēvēto izstrādājumu neēšana. Pirmkārt – lētāk būs un labāk paēdis jutīsies. Kā arī – ir muļķīgi vērtēt ēstuvi pēc cepures – ūķis var izrādīties visai patīkams un solīds iestādījums. Arī ēdienkarte pat šķietami necilā kafejnīcā pārsteidz – jēra gaļa līdzīgās Latvijas ēstuvēs nav vis dabonama.

Pēc kapiņu apmeklējuma ceļā uz metro atmiņā palicis omulīgais traktieris Ne grustji ar garšīgo Serebrjannij vek šampanieti, citas dienas atklājums – populārais traktieris Jolki&Palki. Mūsu Lido krievu versija, kurā var dabūt gan kupātus, pelmeņus sēņu buljonā un jēra gaļas šašliku, protams, pankūkas, siļķi, lasi un foreli, gan eiropeiskos grieķu un Cēzara salātus. Iecienītas ir arī Kafe Hauz tīkla kafejnīcas, kuru ēdienkartē ir dažādu veidu kafijas, kūkas un salāti. Tās ir tik ļoti apmeklētas, ka vakaros ir grūti atrast brīvu galdiņu, bet, to dabūjis, pie sava kārotā kofeīna malka nemaz tik ātri netiec – reiz tasīti kafijas (turklāt ne paša sarežģītākā maisījuma) un kūku nācās gaidīt 40 minūtes. Par to gan viesmīlis paziņo tikai tad, kad savu vietu esi beidzot atradis vai sagaidījis un tajā laimīgi atkritis – pavārs esot viens. Meklēt citu kafejnīcu patiesi vairs nav enerģijas, un laiks, kamēr savu pasūtījumu dabūsi, tāpat būs apmēram tāds pats. Garšīgākā un arī dārgākā kafija (ierastā cena ir aptuveni 2–3 lati) tika baudīta Arbatā, restorāna Vecā Berlīne omulīgā un kičīgā pagrabiņa zālītē, kompānijā ar četrām izbāztām vāverēm, akvārija iemītniecēm, plastmasas suni, papīra rozēm un visādiem citādiem interjera niekiem. Restorāns nav no lētajiem, bet, ņemot vērā tā atrašanās vietu, cenas esot tīri pieņemamas. Dārgākais ēdiens maksā 2000 rubļu, un tā nosaukums ir Bavārijas Ludviga zobens – gaļas asorti ar kartupeļu biezeni un svaigiem dārzeņiem, ko pasniedz uz… zobena. Arī tā var garšot Maskava.

***

Maskava

Krievijas galvaspilsēta

Platība – 1097,12 kvadrātkilometru

Pēc iedzīvotāju skaita lielākā pilsēta Eiropā (10,3 miljoni, ieskaitot legālos un nelegālos migrantus utt. – apmēram 13,5 miljoni)

Naudas vienība – Krievijas rublis (Ls 0,0204)

Viens brauciens metro maksā aptuveni 25 santīmus