Krūzu tik ļoti pārņēmusi viņas "komiskā precizitāte", ka viņš plāno viņu iepazīstināt ar saviem A-klases kontaktiem. Un, tā kā viņa jau dabūjusi lomu jaunajā filmā par Alanu Pārtridžu, tad laikam viņas dotumus ir novērtējis arī Stīvs Kūgans.

Tālāko notikumu attīstību visi gaida ar nepacietību; bet šobrīd laikam ir labs laiks aplūkot cēloņus tam, ka popzvaigznes uzskata sevi par pietiekami advancētām/labām/spējīgām aktiermākslai. Es nerunāju par sevis attēlošanu kaut kādā īsfilmā, bet gan par kāda attēlošanu - par maldiem, ka viņi to spēj izdarīt.

Es runāju par Boviju, kurš tēlo citplanētieti filmā "The Man Who Fell to Earth", Britniju Spīrsu, kura tēlo skolnieci filmā "Crossroads", Miku Džegeru, kurš tēlo austrālieti filmā "Ned Kelly". Es runāju par Madonnu visās filmās izņemot "Desperately Seeking Susan", Elvisu visās filmās, kurās vien viņš ir bijis (lai gan viņa satriecošā pievilcība nedaudz viņu glābj). Mēs esam redzējuši Meraiju Keriju kā pieticīgu sapņotāju filmā "Glitter", vēlīno Maiklu Hačensu kā narkomānu īpatnējā austrāļu slaistu filmā "Dogs in Space". Tad vēl mums ir Bobs Dilans, kuru jūs varbūt uzskatījāt par imūnu pret ekrāna aicinājumu, - viņa izpildījums "Pat Garret & Billy the Kid" ir novērtēts kā klasiski nožēlojams.

Kāpēc tas tā notiek? Tāpēc, ka šovbizness mūsdienās ir kā liela, liela baznīca, un robežas ir tik pamatīgi izplūdušas, ka vairs nav nekā, kas varētu atturēt popdziedātāju no domas, ka Dievs viņu uz zemes ir nolicis kam citam, ne tikai dziedāšanai. Tā ir pašvērtēšanas problēma - viņu pašvērtējums ir par augstu.

Panākumi popā šo panākumu piedzīvotajiem iedveš maldīgu ticību, ka tagad viņiem jebkas ir iespējams, un savā ziņā tas tā arī ir. Reiz, piemēram, mums bija tikai pārītis Nr.1 singlu; tagad arī tava māte varētu pie tāda tikt. Un visu šo radušos situāciju vēl vairāk sačakarē popkingu ticība, ka starp aktiermākslu un dziedāšanu nav nekādas lielās atšķirības - abās taču ir lomu spēlēšana un emociju izrādīšana. Cilvēkiem, kuri ir pieraduši, ka piebāzti stadioni ēd viņiem no rokas, laikam šķiet, ka kino taisīšana tas pats vien ir, tikai daudz pieticīgāk.

Dažos sēž slepena pārliecība, ka rokzvaigžņu plejāde, kad viss ir pateikts un izdarīts, patiesībā ir diezgan idiotiska, un tai ir jāparāda savs sastāvs, sava dvēsele. Dažiem kadriem tas ir arī izdevies - viņi vienkārši atraduši pareizās lomas. Kortnija Lova tika nominēta "Zelta globusam" par striptīzdejotājas lomu filmā "Nācija pret Lariju Flintu", un Stings bija diezgan atzīstams filmā "Quadrophenia". Lai gan nevienam no viņiem tas nav izdevies vairāk par vienu reizi. Viņi nav aktieri.

Vienīgās popzvaigznes, kuras acīmredzot spēj tēlot pārliecinoši, ir reperi. Vai nu tas ir tāpēc, ka visa hip-hopa būtība ir tēla radīšana - gangsteris vai ļaunā rajona meitene, vai arī tāpēc, ka viņi parasti tiek pie labākām lomām; bet katrā ziņā pasaulē netrūkst veiksmīgu reperu aktieru. Snoop Dogg bija apbrīnojams (kas droši vien šokēja viņu pašu), tēlojot kluba īpašnieku "Stārskijs un Hačs", Karaliene Latifā bija patiešām smieklīga lentē "Barbershop", un Ice Cube lika aizdomāties, būdams bandas loceklis filmā "Boyz n the Hood". Bet patiesībā viņi pierāda tikai to, ka vairums popstāru to nespēj pavilkt, tāpēc viņiem nevajadzētu šajā biznesā bāzt savu degunu.