Dāvis Podnieks. Ārpus iestaigātām orbītām (6)

Tas bija Dāvis Podnieks – tik ļoti līdzīgs tēvam un vectēvam. Viņš pats gan smej, ka tagad, informācijas sabiedrībā, esot tik daudz jaunu varoņu un tēlu, ka vecie jau aizmirsušies, tāpēc viņu maz kurš vairs atpazīst kā Jura Podnieka dēlu. Tomēr Dāvis ir tepat, Latvijas kinovidē, un drīz atgriezīsies no Kubas, kur mēnesi pavadīja, strādājot pie jaunas dokumentālās filmas.

– Barikāžu laikā tu, sešpadsmitgadīgs puika, jau staigāji ar videokameru.

– Viss sākās vēl krietni agrāk – tad, kad Juris atveda no Anglijas 8 mm kameru. Tad es sāku filmēt dažādas lietas, pārsvarā muļķības. Filmā Krustceļš tēvs mani paņēma strādāt savā grupā par operatora asistentu, un tad jau viss notika likumsakarīgi.

Protams, es pats gribēju filmēt, būt operators – tā kinostudijas vide jaunam cilvēkam šķiet diezgan bohēmiska un romantiska, darbs vēlās stundās, mākslas vide, kur tu jūti pavisam citu enerģijas lauku. Man tas patika kopš bērnības, tas piederēja pie tēva darba un bija tik ļoti cieši saistīts ar ikdienu, tāpēc man īpaši jautājumi par profesijas izvēli neradās. Lai gan patiesībā vide, kas tev apkārt, ir tikai viens no laukumiem, uz kura atsperties, bet nebūt ne noteicošais.

– Tātad Boriss Podnieks uz kinostudiju aizveda dēlu Juri, un Juris savu dēlu – tevi.

– Jā, tas bija likumsakarīgi. Tā pat nebija apzināta vešana, bet tajā brīdī, kad Juris juta, ka esmu pietiekami tuvu tai robežai, kad jau varu kaut ko uztvert un saprast, nevis tikai maisīties pa kājām, tad arī viņš mani uz to kino pusi pavilka. Krustceļa laikā man bija kādi četrpadsmit gadi.

– Un tu skaidri zināji, kas gribi būt?

– Jā, tobrīd man bija skaidrs, ka gribu būt kinooperators. Man patika filmēt, patika iespēja vērot pasauli caur kameras aci un patika labi izdarīt savu darbu. Pirmās filmēšanas, protams, bija amatieriskas – sākot no mājas viesībām līdz krimiķim, ko improvizējām kopā ar skolasbiedriem. Bet pēc kāda koncerta Doma laukumā, kuru filmējot es tiešām ārkārtīgi centos, biju ļoti gandarīts, kad saņēmu labu vērtējumu no tēva kolēģiem. Man bija svarīgi, ka tas patīk ne tikai pašam, bet saņemu uzslavu arī no cilvēkiem, kas šo arodu zina un prot.

Nebiju pārāk konkrēti saplānojis savu nākotni – Maskavas kinoinstitūta akadēmiskais process man sešpadsmit gadu vecumā likās pārāk tāls, turklāt notikumi šeit tik ātri mainījās. Skolas zēna krimiķus nomainīja diezgan skaudra ikdiena, un man šķiet, ka tolaik arī daudziem citiem bija diezgan maza skaidrība par nākotni.

Manas šodienas izjūtas par barikāžu laiku ir grūti formulēt. Jā, varbūt es biju mazs puika, bet nevar teikt, ka neko nesapratu. Tēvs tolaik sadarbībā ar angļu televīziju taisīja piecsēriju filmu Mēs, tāpēc skaidrība par sociālpolitiskiem procesiem man bija pietiekami liela, un es ieguvu arī informāciju, kas varbūt nebija pieejama daudziem citiem. Es ātri sapratu, ka Padomju Savienībā notiek varas decentralizācija, viss man bija it kā skaidrs. Bet viss jau ir labi līdz brīdim, kad tās lietas tevi skar ļoti personiski. Lietuvas notikumus varbūt vēl varēja uztvert kā tādu kovboju spēlīti – tēva asistentam Sašam Demčenko iesita ar šautenes laidi, tad viņš visu nakti brauca, vedot safilmēto materiālu uz mūsu televīziju, lai varētu pasaulei parādīt, kas tur noticis... Bet tūlīt pēc tam gāja bojā Gvido un Andris, un tā man bija kā auksta duša. Vispārīgais bija kļuvis personisks.

Skaidrs, ka tas uz mani atstāja ļoti dziļu iespaidu, jo es biju ļoti cieši pieķēries tēva grupai.

– Tas tev nelika pārdomāt, vai tiešām gribi būt operators?

– Nē. Drīzāk es sāku domāt par dzīvības cenu, par cilvēkiem, kas iet bojā, darot savu darbu, nevis nejauši nokļūstot kādā demonstrācijā, kuru apšauda.

– Un tūlīt pēc tam bija 1992. gads.

– Jā, un tēva nāve. Tai sekoja diezgan ilgs apjukuma periods, par kuru pārāk plaši man negribas runāt. Nomira arī Boriss, es izveidoju ģimeni, man piedzima meita Alise. Bet tas bija šausmīgs apjukums – ne ikdienas izpratnē, bet orientieru un skaidrības trūkums. Par vērtībām, virzību, arī interesēm. Tik cieša saskare ar nāvi – es to uztvēru ļoti emocionāli, un man zuda liela daļa entuziasma un dzīvesprieka. Es biju vīlies dzīvē. Uz kādu brīdi.

– Tomēr tavā biogrāfijā tobrīd parādās, manuprāt, pilnīgi traks ieraksts – 20 gadu vecumā tu kļuvi par finanšu konsultāciju firmas direktoru, turklāt Maskavā. Un nevis uz pāris mēnešiem, bet uz pieciem gadiem.

– Tā bija tāda bēgšana no sevis. Vai sevis meklējumi, kas lielā mērā ir viens un tas pats. Man vajadzēja atrast attālinātu punktu, no kura paskatīties, kur es esmu un vai es vispār esmu. Tas bija tāds bezapziņas stāvoklis.

Jāteic atklāti, ka tolaik darbošanās Maskavā nebija nekas pārāk ekstrēms, ne arī bīstams, tās vairāk ir leģendas – par to kriminogēno vidi. Ne vairāk, ne mazāk kā tolaik Rīgā; tie vienkārši bija tādi traki gadi visai postpadomju telpai. Drīzāk bija svarīgi, ar kādu naudas pelnīšanas veidu tu nodarbojies – kontrabasā vadāt spirtu ir viens, bet sniegt konsultācijas finanšu jautājumos ir krietni mazāks risks.

– Bet ko tad tu no tā vispār saprati?

– Es nebiju neko tādu mācījies, bet tie laiki deva iespēju zināšanas – precīzāk – pieredzi uzkrāt darba procesā. Es nedomāju, ka tolaik kāda skola būtu labāk palīdzējusi visu saprast, jo pārejas periodā no vienas sistēmas uz otru veidojās dīvains hibrīds ar dažādiem uzslāņojumiem, kas normālā biznesā vispār neeksistē.

Patiesībā man tas bija lēmums kardināli mainīt vidi, es gribēju izbaudīt lielpilsētas anonimitāti, un man tas arī izdevās. Man bija ļoti svarīgi un arī patīkami vienkārši iet pa ielu un priecāties par to, ko redzu, zinot, ka neviens cilvēks tev neatgādinās pagātni, kuru negribas atcerēties.

Tas laiks man deva arī citādu viedokli par naudu, naudas cilvēkiem un naudas varu. Pusaudža gados man tas varbūt šķita kaut kā ļoti vērtīgi un romantiski, bet Maskavā es tomēr sapratu, ka vērtīgākas ir attiecības, ko nevar ne pārpirkt, ne iemainīt.

– Un tomēr tu esi atgriezies Latvijā, pie kino...

– Drīzāk tā bija dažādu apstākļu sakritība – iestājās 1998. gada Krievijas finanšu krīze, kas manu darbību tur padarīja neperspektīvu un neienesīgu. Turklāt es biju noilgojies pēc ikdienas kontakta ar draugiem, kas man tomēr šeit bija. Es atgriezos Rīgā, un tas nebija briesmīgi smags lēmums vai kārtējais lūzums, tas notika diezgan plūstoši. Tā bija kā atgriešanās pēc labā kalnu sanatorijā pavadītas vasaras, es atgriezos Rīgā spēka un enerģijas pilns ar domu, ka es tagad visu zinu – no Maskavas taču!

Par kino es īpaši nedomāju, bet mans bērnības draugs Roberts Vinovskis, neraugoties uz šīs profesijas niecīgo atalgojumu, visu laiku bija mērķtiecīgi ar to nodarbojies. Un man vienmēr bija ļoti patīkami tad, kad noriebušies visi administratīvie jautājumi, satikties ar Robertu un parunāt par kino, sajust to brīvo elpu – ka cilvēki var dzīvot dažādi, ne tikai strādājot ienesīgu darbu.

Sākumā bija tāds vērtēšanas laiks. Sāku interesēties par filozofiska satura literatūru, tas notika Arņa Rītupa ietekmē. Bija kādi divi gadi, kuru laikā es pārsvarā lasīju grāmatas un skatījos kino. Nu reizēm kaut ko minimāli pakonsultēju, lai varētu nopirkt kafiju un samaksāt par dzīvokli. Varbūt tas ir utopisks uzstādījums, bet tāds nu tas man ir – man šķiet, ir jāatrod kāds ienākumu avots, kas nodrošina ikdienas prasību apmierināšanu, un pārējo laiku mierīgi var veltīt tam, kas patīk.

Kino es skatījos, lai lāpītu caurumus savās zināšanās, un bums sākās ar Rīgas astoņsimtgadu jubilejas programmu, to izcilo filmu simtnieku. Trīs dienās noskatījos Fellīni retrospekciju, un pēc Astoņarpus aizgāju uz Andalūzijas suni iedzert simt gramu viskija, lai gan pirms tam divarpus gadus nebiju dzēris. Jā, man bija nenormāli robi kinoklasikas zināšanās, bet es ceru, ka visus man vēl tik drīz neizdosies aizlāpīt – gribas, lai joprojām paliek iespēja atrast vēl kādu pārsteidzoši labu filmu. Tagad, piemēram, pēc Dāvja Sīmaņa juniora raksta Rīgas Laikā saprotu, ka jāskatās japāņu režisora Jasudžiro Ozu filmas.

Galu galā mēs ar Robertu nolēmām, ka abi varētu kopīgi darboties viņa filmu studijā Lokomotīve, izmantojot katrs savas spējas. Es – savas menedžera un administratora dotības, spēju saprast tirgu un izdomāt, ar kādiem projektiem un nosacījumiem un kur var dabūt naudu filmām. Turklāt nesen, domājot par to, ko es daru studijā Lokomotīve, secināju, ka visas trīs filmas, pie kurām šogad strādājam, ir ļoti cieši saistītas ar interesēm, kas man piemīt vienkārši kā cilvēkam, kā Dāvim – filozofija, futbols un tūrisms, precīzāk, ceļošana. Tas tā sagadījies diezgan nejauši, bet man patīk, jo ar gadiem esmu konstatējis – no sirds var darīt tikai to, kas pašam patīk. Viss pārējais, ko dari, vajadzības spiests, nemaz tik labi nepadodas.

Šobrīd es pārāk aktīvi nefigurēju kinovidē, kura virzās ap Kinocentru un valsts naudas dalīšanu. Meklēju veidus, kā alternatīvi piesaistīt naudu, kā pārliecināt privātus investorus, ka ir vērts ieguldīt naudu kino – ne tāpēc, ka būs liela peļņa, bet tāpēc, ka kino var celt atpazīstamības līmeni. Vajadzētu panākt situāciju, ka sponsorēt kino ir prestiži. Tas, protams, nav darbs vienam gadam, turklāt skaidrs, ka filmām jābūt labām.

– Tātad pats vairs kameru rokās neņemsi?

– Sarežģīts jautājums, jo tas jau nav tikai par kameru. Pafilmēt sestdienās svētdienās – tas nav nopietni. Bet sākt atkal pa īstam – tas būtu tāds lauziens, ka nokrakšķ viss. Tas nozīmētu atkal pilnīgi mainīt vietu, kurā atrodos, kurā sevi redzu. Man šķiet – tu, protams, vari staigāt un visiem stāstīt, ka labprāt būtu mākslinieks un gleznotu, tikai dzīve neļauj un jāstrādā bankā, lai kaut ko nopelnītu... Bet patiesībā jau cilvēks ir tas, ko viņš dara, lai ko arī teiktu citiem. Ja tu būtu īsts mākslinieks, tad tu arī gleznotu!

Tāpēc arī negribu teikt, ka labprāt jau filmētu, tikai man kāds traucē... Mana tagadējā darbošanās ķinītī ir kaut kas pa vidu starp to, ko visu laiku esmu nopietni darījis, un to, kas mani interesē. Un ir taču arī Latvijā pozitīvi piemēri, ka var kaut ko sakārtot un pacelt pienācīgā līmenī. Piemēram, Andrejs Ēķis – cepuri nost! Ja mums Latvijā būtu vairāk tādu čaļu ar tādiem apgriezieniem, es domāju, ka kinodzīve noteikti būtu labāka un cilvēkiem, kas pa īstam nodarbojas ar kino, būtu vieglāk to darīt. Es arī būtu apmierināts, ja man kādu desmit gadu laikā izdotos radīt labu infrastruktūru un atrast labus kadrus, kas ķinītī ir lielākā vērtība, – kameras tagad ir pieejamas visiem, bet svarīgas ir tās smadzenes, kas ar kameru strādā. Deviņdesmitajos gados jau te tā bija – visi domāja, ka nu tik paņems kameru un viss būs baigi vienkārši, katrs ezītis bija baigais mākslinieks. Bet iepriekšējā paaudzē bija stingra un diezgan nežēlīga hierarhija – ir vajadzīga laba izglītība un vēl daudzi gadi praktiska darba, kamēr tu tiec pie normālām iespējām strādāt.

– Tev ir kāda nostalģija pēc tiem laikiem?

– Skaidrs, ka ir, bet – ar izpratni, ka arī tagad ir ļoti interesanti. Šis brīdis dod daudz lielākas iespējas nekā vecā kinostudija. Diemžēl ir lietas, ko šī un toreizējā sistēma nevar savienot, kapitālisms noēd cilvēciskās attiecības, prevalē profesionālas attiecības, un nav vairs tās lielās ģimenes izjūtas, kāda bija kinostudijā.

– Tev šogad paliek trīsdesmit gadu. Mani savulaik, kārtējo reizi skatoties Strēlnieku zvaigznāju, ļoti iespaidoja filmas ievads – stāv Juris un saka: "Es esmu Juris Podnieks, man ir trīsdesmit gadu..." Tā šķita kā īpaša robeža, līdz kurai kaut kam būtiskam būtu jābūt sasniegtam. Tev šis skaitlis kaut ko nozīmē?

– Nē, tādu izjūtu man nav. Trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit – tas man šķiet pilnīgi mazsvarīgi. Svarīgi, lai cilvēkam piemīt dzīva interese par savu darbu un spēja pieņemt arī jaunu viedokli un mainīt savējo. Tā izjūta, kad vari apsēsties un teikt – nu, re, šo lauciņu es savos trīsdesmit gados esmu uzaris –, ir diezgan pakārtota, jo atskatīšanās uz izdarīto patiesībā ir rotēšana iestaigātās orbītās. Svarīgi ir nezaudēt saikni ar pasauli – ar visu to, ko cilvēks vēl nezina, bet varētu uzzināt.

Savas dzimšanas dienas es pārāk aktīvi nesvinu, tāpat ap Jaungadu nekad neapņemos sākt jaunu un skaistu dzīvi. Jaungads drīzāk attiecas uz kaut kādām triviālām sadzīviskām lietām, piemēram, atmest smēķēšanu, kas man pagājušajā gadā izdevās, vismaz uz kādu brīdi.

– Tomēr tu mēdz noteikt sev kādus mērķus?

– Jā, ir man tāda tendence. Viens no mērķiem – palaist kādu piecu gadu laikā studiju Lokomotīve, lai tā spētu ražot piecus sešus labus projektus gadā un varētu attīstīt kopprodukciju. Pārējie mērķi ir personīgāki. Bet lietām, kas mani patiesi interesē, ir diezgan maz sakara ar gadu maiņu.