Viņam piemīt prasme it kā iejukt cilvēkos un būt nemanāmam. J.Streiča izturēšanās un zinātkāre par dzīvi lauku pagastā ir vienkārša, neliekuļota un neuzspēlēta. Manuprāt, tā ir dižu, panākumiem bagātu un tautas cienītu cilvēku īpašība. “Vai varam sākt?” kinorežisors apvaicājas, aši novelk melno virsjaku un nostājas skatītāju zāles priekšā. Atklāts, tiešs, gatavs atbildēt uz jautājumiem un stāstīt par to, kas viņa daudzkrāsainajā mākslinieka mūžā ir izdevies, kas pelnījis kritiku. Lai tikšanās nelīdzinātos viena cilvēka monologam, viesis mēģina radīt zālē nepiespiestu atmosfēru, tas izdodas. “Esmu piedalījies 21 filmas veidošanā, bet atpazīstams - pēc vienas - 1981.gadā tapušās “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, saka J.Streičs. Kāda ģimene atpūtas pasākumā, kur rīkota viktorīna par mākslu, atbildot uz jautājumu, kādu Rūdolfa Blaumaņa lugu spēlē katros Jāņos, teikusi, ka tā ir “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. ”Pēdējos gados tapušas trīs televīzijas filmas “Ipolīts”, “Naktssargs un veļas mazgātāja”, bet aprīļa sākumā pirmizrādi piedzīvoja filma “Rudens rozes”. “Kinorežisora darbs ir apjomīgs, bet labas filmas tapšanai ir vajadzīgi gadi,” saka J.Streičs un steidz stāstīt par vienu no viņa mīļākajām filmām - “Teātris”, kas tapusi pēc Somerseta Moema romāna motīviem un šogad atzīmēs 25 gadu jubileju. Romāna autors bijis nevēlams Filma “Teātris” tapusi pēc Maskavas pasūtījuma. Romāna autors bijis nevēlams, tāpēc scenārija autoru mākušas bažas, vai viss izdosies, bet J.Streičam palīdzējis viņa skolasbiedrs, kas strādājis Maskavas televīzijā un bijis čekas kurators. Vajadzējis veidot kinomēģinājumus, katrai lomai paredzot vienu vai divus aktierus. Aktrises Džūlijas Lambertes lomā J.Streičs spējis iedomāties tikai izcilo Viju Artmani. Dollijas lomu viņš gribējis uzticēt Tīnai Hercbergai, bet Maskavā viņas kandidatūra nav apstiprināta. Pamatojums - ebrejiete. Filmā Dollijas lomu spēlējusi Elza Radziņa. Par katru aktieri J.Streičs var stāstīt ilgi. Lai būtu priekšstats, kas ir kinomēģinājums, viņš stāstījumu papildina ar desmit minūtes ilgu fragmentu no Latvijas Valsts kinofotofono arhīva. Režisoram tā ir tikšanās ar 25 gadus vecu pagātni, kas saistījusies ar ievērojamiem izdevumiem. Viņš nebilst, kādas izjūtas vajadzējis pārdzīvot desmit minūtēs. Par dziļiem pārdzīvojumiem skaļi nerunā. Izmantotas dažādas asprātības J.Streičs atklāj, ka nevienu filmu nav iespējams veidot, iztiekot bez režisoram vien zināmām viltībām. Vajadzīgā efekta gūšanai domāts pat par plastiskās operācijas veikšanu, lai galvenās lomas tēlotāju padarītu jaunāku. Tiesa, no šīs ieceres atteikušies. Toties, lai izteiksmīgāk norādītu, ka filmā “Teātris” Dollija ir lezbiete, montēts plakāts ar kailiem sieviešu ķermeņiem. Tolaik Maskavā tas radījis apvērsumu. Filma vēl bijusi tapšanas procesā, bet sabiedrībā virmojusi ziņa, ka J.Streičs veido kaut ko nebijušu. Ja bargā Maskavas cenzūra pieņēmusi filmas pirmo sēriju, tad bijusi neapmierināta ar otrajā sērijā skatāmo. “Tu varēji būt labāks par labāku, bet, ja nebiji ievērojis cenzūras prasības, darbs vienā mirklī sabruka līdzīgi kāršu namiņam. Tomēr mums viss izdevās. Pirmizrāde notika Maskavā un saņēma arī krieviski runājošo skatītāju atzinību,” saka J.Streičs. Rada anglisku gaisotni Režisoram piemīt spēja būt ne tikai prasīgam, bet arī līdzjūtīgam. Ar smeldzi viņš stāsta par Vijas Artmanes un daudzu citu mīlētu aktieru šodienu. J.Streičam nav saprotams, kāpēc tik ātri aizmirstam tos, kas spējuši Latvijas vārdu iznest pasaulē, liekot viņiem dzīvot pieticībā un vientulībā. “Ja jūs zinātu, kā V.Artmane prata aizstāvēt aktierus! Viņai ne teātrī, ne kino nav bijis sliktu lomu. Man šķiet, ka pat tad, ja viņai rokās ieliktu telefona grāmatu un liktu to lasīt skatītāju pārpildītā stadionā, aktrise to izdarītu tā, ka ilgi nerimtu ovācijas. Bijusī padomija tolaik uzspļāva autortiesībām, par kurām daudz runājam šodien. Filmu “Teātris” demonstrēja arī Anglijā. Angļus pārsteidza filmā valdošā Anglijas gaisotne. Varbūt tas izdevās tāpēc, ka mans tēvs dzīvoja Anglijā. Šā iemesla dēļ mani negribēja pieņemt darbā kinostudijā. Biju neuzticams elements.” Vēl šodien J.Streičs pateicas pāragri mirušajai mātei un tēvam, ka viņi nekad nezaudēja dzimtās Latvijas mīlestību un prata to ieaudzināt dēlā. Prot atklāt raksturīgo Katra filma J.Streičam ir kā gabaliņš no sirds - simtkārt pārdomāta un domās celta saulītē. “Kino ir nerakstīts likums - ja, filmējot atsevišķus kadrus, aktieri smejas, rezultātā filma neizdosies. Šajā sakarībā atkal minēšu “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”. Filmējot kadrus, kur aktieris Uldis Dumpis lec pāri burkānu vagām, visi bijām kā uzvilkti. Aina šķita muļķīga, nemitīgi skanēja iebildumi. Kas iznāca? Skatītāji no sirds smējās, jo Uldis prata atklāt tēla būtību. Katra darbība, katra niecīgākā kustība un vaibsts nebija tāpat vien. Skatītāji lasīja varoņu apslēptās domas. Vai tad nav tā, ka arī dzīvē mēs skaļi sakām vienu, bet klusībā domājam citu?” Filmā “Cilvēka bērns” filmēšanas grupai lielākās problēmas radījis suns Žiks. Kādās lauku mājās sameklēts parasts krančelis, kas itin labi sadraudzējies ar Boņuku. “Par dzīvniekiem atbild rekvizitore. “Cilvēka bērnā” šos pienākumus veica Imbija Strenga. Viņa, gādādama par sunīti, dzīvnieku sabaroja ar dažādiem labumiem. Rezultātā, kad nākamajā dienā vajadzēja turpināt filmēšanu, suns draudzējās tikai ar rekvizitori. Ko tikai nedarījām, lai Žiku uzfilmētu,” atceras režisors. Saglabā lugas nosaukumu Labsirdīgajai rekvizitorei J.Streičs vēlāk uzticējis kalpones lomu jaunajā filmā “Rudens rozes”, kas desmit dienās uzņemta pagājušā gada vasarā ar Rīgas pilsētas domes Kultūras pārvaldes un Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Filmēšana notikusi Latvijas miljonāra Jūlija Krūmiņa vasarnīcā, kurš kādreiz bijis kinostudijas administrators. Scenārija autors stāsta, ka atteicies no Elīnas Zālītes tāda paša nosaukuma lugas ekranizēšanas, jo baidījies, ka šodienas sabiedrībai tā nešķitīs aktuāla, tāpēc filma tapusi pēc viņa versijas. Cienot rakstnieci, viņš saglabājis tikai lugas nosaukumu un varoņu vārdus. Pēc filmas noskatīšanās skatītāju vērtējums ir dažāds. Vieniem šķiet, ka J.Streičs ir radoši “izdedzis”, citiem nepatīk teātrim līdzīgās ainas, tomēr ir prieks, ka ar nelielu budžetu izveidota filma par it kā ikdienišķām, pazīstamām problēmām, kas varbūt būs, bet varbūt nebūs aktuālas vēl pēc desmit vai vairāk gadiem. J.Streiča dzimtā puse ir Latgale, tāpēc filmās viņš cenšas nezaudēt latgalisko kolorītu. To režisors apliecina, stāstot par to, kāpēc galvenajai lomai izvēlējies Romualdu Ancānu. Aktierim uzņēmēja Ulda Vītola loma bijusi dāvana 60.dzimšanas dienā. Filmas vērtējumu atstājam kinokritiķu ziņā, bet skatītājiem tā ir iespēja pārliecināties par J.Streiča sulīgo valodu, par spēju runāt līdzībās. Piemēram, ka vīrs, tas ir tikpat kā darbs, bet šodienas cilvēki ir devalvējušies kā padomju rubļi un “repšiki”. “Mana dzīve ir atvirzījusies no politikas. Tā es labāk varu paust attieksmi pret notiekošo.” J.Streičs nebaidās būt atklāts un bezbailīgi runā par politiķiem, mierinot, ka varbūt šajā savienībā būs labāk nekā iepriekšējā. Režisors, scenārists un gleznotājs ir pārliecināts, ka ļaudis kino skatīsies vienmēr, jo, kā teicis “Rudens rozes” galvenā varoņa atveidotājs R.Ancāns, “latvietis nav tikai pie arkla stāvētājs. Bez fantāzijas un gara pasaules viņš nevar dzīvot.”