Neko nesaprotot Sākumā mēs pat īsti nesapratām, uz kurieni un kāpēc braucam. Mums neviens neko nepaskaidroja – bijusī menedžere visu jau bija sarunājusi un tikai pateica, ka mums tad un tad jābrauc. Meklējām internetā, vai Polijā notiek kāds pasākums, taču veltīgi – tur viss poliski, un mēs jau poliski nesaprotam. Uzgājām tikai kaut kādu pūtēju festivālu... Beigu beigās piezvanīju savam brālim, kurš strādā Varšavā. Viņš pastāstīja, ka vairākās Polijas pilsētās vienlaikus jau 12 gadu notiek festivāls "Wielka Orkiestra Swiatecznj Pomoey". Kad tikām līdz robežai, sapratām – mūs tiešām gaida, jo robežsargi zināja mūsu uzvārdus, viss bija nokārtots, lai mēs bez rindas tiktu pāri robežai. Kad nokļuvām galā, beidzot noskaidrojām, ka mūsu grupu festivālam ieteikusi Latvijas vēstniecība Polijā, un arī mūziķis Ainars Mielavs bija pielicis savu roku... Tā mēs aizbraucām – neko nezinot... Un izrādījās, ka tur notiek viens varens pasākums... „Dzels vilks” bija uzaicināts tāpēc, ka vēstniecībā organizatoriem bija teikts, lai neuztraucas, ar šo grupu viss būs kārtībā. Tā arī viņi neuztraucās. Pārvērst viesnīcu Polijā pabijām divas dienas, un pirmās dienas vakarā riktīgi labi uzdzīvojām... Viesnīcu, kurā nakšņojām, gandrīz pārvērtām līdz nepazīšanai. Izbaudījām visus bonusus, ko piedāvāja pasākuma organizatori. Viņi bija parūpējušies, lai viesmākslinieki justos labi, lai nekā netrūktu. Tāpēc mūziķi, saprotot, ka par viņiem tiek domāts, arī lietoja visu iespējamo un ļoti lielos daudzumos, kaut arī rezultāts bija zināms iepriekš... Piemēram, mūsu kolektīvu viesnīcas naktsklubā otrā rītā vāca kopā ar apsargu palīdzību. Bet ne jau tāpēc, ka atgadījās kas krimināls – vienkārši nespējām nomierināties, vajadzēja vēl un vēl... Otrā dienā gatavojāmies koncertam. Kad meklējām internetā informāciju par pasākumu, uztvērām tikai dažus vārdus – "duhovnij", "pomočij", un mēs nodomājām, ka tie ir kaut kādi baznīcas svētki. Taču vēlāk izdevās noskaidrot, ka festivāla mērķis bija vākt naudu labdarībai – bērnu slimnīcām. Ja todien ziedoja divus zlotus, ziedotājam uz drēbēm uzlīmēja sirsniņu – pilsētas ielas bija pilnas ar sirsniņu nolīmētiem poļiem... Bet, lai cilvēki justos pavisam labi, bija vajadzīga mūzika – visas dienas garumā uz milzīgas skatuves brīvā dabā vairākās Polijas pilsētās vienlaikus notika koncerti – Varšavā, Pozdnaņā, Beliostokā un citur. Uz izturību Kad mēs kāpām uz skatuves, laukā bija mīnus 12 grādu. It kā skatuve tika apsildīta, bet to varēja just tikai manas kājas, jo galva un ausis sala pa īstam... Festivālu nepārtraukti translēja vietējā TV tiešraidē – tādā kā teletiltā, kas ik pa piecām minūtēm pārraidīja no katras pilsētas, kurā notika koncerts. Pirms koncerta ar mums sarunājās tikai galvenais režisors, taču pēc koncerta viss bija pilnībā mainījies – pat nebiju gaidījis tādu atsaucību. Otrā dienā tas pats galvenais režisors ar mums sazinājās telefoniski un teica, ka grupas uzstāšanās visus saviļņojusi un ka mēs varējām piedalīties intervijā Varšavas radio, ja nebūtu tik ātri aizbraukuši. Tā vismaz viņš apgalvoja, taču var jau būt, ka stāstīja pasakas. Tagad, kad vēl tiek atspoguļots pasākums, Polijā pa radio atskaņo tieši mūsu dziesmas, piemēram, "Ļauj man tevi". Jā, viņi neko nesaprot, par ko es tur dziedu. Grupa bija sagatavojusi pusi programmas angliski, bet mums teica: lūdzu, lūdzu, nedziediet angliski, tāpat neviens neko nesapratīs. Galvenais, lai viņiem būtu sajūta – latvieši atbraukuši! Poļi bez aplinkiem atzina, ka Latvija cilvēkiem joprojām asociējas ar Krieviju. Tāpēc, ja mēs esam no Latvijas, jādzied latviski, lai viņi to dzird. Pirms mums spēlēja kaut kāda krievu grupa, kuriem gāja ne īpaši labi. Publika ārdījās, pūta taures... Mūs uz skatuves uzdzina ātrāk, sākām spēlēt. Pirmās dziesmas laikā publika nomierinājās, tad uzsākām otro... Spēlējām tikai ātrās, smagās dziesmas, lai publika varētu lēkāt, sasildīties, un tad cilvēkiem panesās visa tā viļņošanās un trakošana... Mēs darījām, ko varējām – spēlējām ilgāk, nekā bija ieplānots, jo mūs palūdza nedaudz aizpildīt arī krievu grupas laiku, kas gan neatspoguļojās honorāros... Bet bija O.K. Tāpēc mēs 1. maijā atkal dosimies uz Poliju, jo viņu televīzija mūs uzaicināja uz kārtējo festivālu. Par Poļiem un... meitenēm Polijā bieži esmu bijis caurbraucot, bet nekad vēl nebiju ar viņiem tā pa īstam kontaktējies... Izrādās, poļi spītīgi nerunā nevienā citā valodā, tikai dzimtajā. Nesastapām nevienu – izņemot režisoru un pāris jauniešu – kuri mēģināja runāt angliski. Pārsvarā visu sapratām no acu skatieniem. Tikai skatuves apkalpojošais personāls bija ļoti profesionāli sagatavots un ar grupu kontaktējās perfektā angļu valodā. Jautāts, kādas ir poļu meitenes, Juris noslēpumaini pasmaida un īsi komentē: O, jā! „Poļu meitenes ir jaukas. Sākumā aizkulisēs mūs neviens nepazina un nepievērsa uzmanību, bet pēc koncerta notika apvērsums: ar bučām (jo nekam citam nebija laika) mūs mīļi pavadīja un teica, ka gaidot vēl. Koncerta sākumā publika stāvēja un skatījās, pēc pāris dziesmām meitenes viena pēc otras kā apburtas tuvojās pie barjerām...