Un tagad Jānis Streičs apdomā, vai tomēr nevajadzētu mainīt filmas nosaukumu – aiz cieņas pret Elīnu Zālīti un pirmavotu. Filmā lugas pamatmateriāls ir tikai nojaušams. Filmas galvenos varoņus atveido populārie aktieri Romualds Ancāns, Akvelīna Līvmane, Maija Doveika un Juris Žagars. Otro reizi Streiča filmā spēlēs savulaik populārā LNT seja Baiba Kranāte. Liela loma „Rudens rozē” tikusi Imbijai Strengai – igaunietei, kas savulaik pametusi aktrises karjeru dzimtajā zemē, lai savu mūžu saistītu ar Latviju, apprecoties ar aktieri Juri Strengu. Filmas vadlīnija ir ģimenes attiecības, kad tajās ielaužas jaunas kaislības. Filmas galvenie varoņi ir bijušie ķīmijas institūta darbinieki. Romualda Ancāna atveidotais institūta sagādnieks Vītols ar savu sievu Astru, kuru tēlo Akvelīna Līvmane, kopā nodzīvojuši divdesmit piecus gadus. Viņi ir ļoti turīgi, taču īstas saskaņas laulāto starpā vairs nav. Un tad ciemos ierodas bijušais Vītola šoferis Francis (Juris Žagars), kas tagad ir Latvijas armijas pulkvežleitnants. Likteņa ironija parūpējas par to, lai Francī iemīlētos gan Astra, gan viņas meita Rita (Maija Doveika). Un tad tikai atklājas ģimenes patiesās attiecības... Tā mazliet neierasti skan, ka galvenais varonis tiek saukts uzvārdā – Vītols. Jānis Streičs saka: - Viņa vārds ir Uldis. Taču filmā tas netiek pieminēts. Viņš pieder pie tiem cilvēkiem, kas tiek saukts tikai un vienīgi uzvārdā. Vītols, un viss. „Rudens rozes” filmēšana kopumā ilga desmit dienas. Un lielākā daļa filmas materiāla tapa uzņēmēja Jūlija Krūmiņa mājās – kā nekā filmas galveno varoņu Vītolu ģimene ir turīga, līdz ar to viņu statusam atbilstošai jābūt ģimenes ligzdai. Filmēšanas gaitā arī pašam saimniekam Jūlijam Krūmiņam bija iespēja nokļūt kameru redzeslokā, kā lūgtajam viesim piedaloties Vītolu pāra sudrabkāzu svinībās. Astras lomas atveidotāja aktrise Akvelīna Līvmane ļoti atzinīgi un sirsnīgi izteicās par filmēšanas vidi Krūmiņu ģimenes mājā. - Tajā vidē es jutos ļoti labi. Māja ir rūpīgi sakārtota, arī tās apkārtne. Ezerā pie mājas peld gulbji un pīles. Tur bija ne tikai patīkami strādāt, bet arī atpūsties filmēšanās starplaikos. Pirms nepilnām divām nedēļām Rīgā - Bastejkalna apkārtnē tika nofilmēti filmas pēdējie kadri. Taču filma vēl top. - Kā saka Streičs, filma top arī montāžas laikā. Uzņemts ir viss materiāls, bet pati filma vēl nav piedzimusi, - piebilst Akvelīna. Akvelīna uzskata, ka viņai liktenis ir piespēlējis diezgan daudz labu un interesantu kinolomu. Un vairāki veiksmīgi darbi tapuši tieši Streiča filmās. Aktrises kontā ir gan „Nepabeigtās vakariņas”, gan „Cilvēka bērns”, gan „Mans draugs nenopietns cilvēks”: -„Nenopietnajā cilvēkā” es gan piedalījos tikai ar savu balsi, dublējot Gaļinu Maculēviču, kas spēlēja galvenā varoņa sievu. Taču daudzi to lomu mēdz pierakstīt man. Atceros, ka tad, kad filmējos lentē „Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku”, reiz garām gāja Jānis Streičs un kaut ko labu ieteica, kā man kā aktrisei labāk atrisināt konkrēto epizodi. Režisora acs! - Re, kā! Es gan pats to brīdi īsti neatceros, - saka Streičs. – taču prātā ir palicis, ka tad, kad Gunārs Cilinskis strādāja pie „Agrās rūsas” pēc Elīnas Zālītes tāda paša nosaukuma romāna, es viņam ieteicu Ķikuļa kunga lomai izvēlēties Oļģertu Dunkeru, nevis Artūru Dimiteru. Un Cilinskis pieņēma šo manu ieteikumu. Dunkers lomu nospēlēja spīdoši – kā aktieris viņš filmā pārsita visus. Bet pēc tam gan iedomājos – tam taču vajadzēja būt vecam vecim, kuru gribētos nosist. - Ko nozīmē režisoram uzfilmēt filmu desmit dienās? - Tas tik un tā ir labāk nekā četrās vai piecās dienās – tā man vēl gluži nesen nācās uzņemt Ipolitu! – Streičs Latvijas dīvainajā un visnotaļ pieticīgajā kinosituācijā nav zaudējis profesionāļa cienīgu humora izjūtu. - Taču nesauksim to par filmu. Tā ir televīzijas filma. Tai tomēr ir citi kritēriji. Mēs tikai pēc inerces cenšamies tās uzņemt, pēc iespējas tuvinot lielajam ekrānam domātiem darbiem. No tā laikam vajadzēs atradināties. - Agrāk filmas, cik zinu, veidoja aptuveni gadu. - Un filmēšanai tika atvēlētas ne mazāk kā četrdesmit dienas. Kopējais filmēšanas periods bija aptuveni trīs mēneši. - Kā jūs atradāt uzņēmēja Jūlija Krūmiņa mājas "Rudens rozei"? - Vieta filmēšanai bija vajadzīga. Apjautājos LNT ģenerāldirektoram Andrejam Ēķim, vai viņš caur paziņām nevarētu pameklēt piemērotu vidi. Ēķis ierunājās par Krūmiņu. Bet mēs ar Jūliju savulaik bijām strādājuši kopā Rīgas kinostudijā. Kur tie laiki, kā viņu pazīstu! Kad filmēju lenti „Mans draugs Sančo”, Jūlijs bija filmas administrators. Viņš toreiz tikko bija beidzis Maskavas kinoinstitūtu un Rīgas kinostudijā sāka strādāt kā jaunais speciālists. Filmēšana risinājās Ļeņingradā – Jūlijs mums tur pievienojās. - Kāda ir sajūta, strādājot nevis dekorācijās, bet dzīvās mājās? - Man to nenācās darīt pirmo reizi. Es pat esmu piemirsis, kad pēdējo reizi būtu filmējis dekorācijās. Pēdējos gados vienmēr tiek meklēta dzīva vide, īstas mājas. Gan "Ipolitam", gan "Naktssargam un veļas mazgātājai". Jūlijam Baltezerā māja ir tik liela, ka mēs saimniekiem nemaz netraucējām. Viņi ir darbā aizņemti cilvēki. Mēs jau cerējām, ka filmas viesību skatā varēsim pieaicināt arī Jūlija sievu Jeļenu, taču viņai nebija pat laikā atnākt pie mums paskatīties, kā rit filmēšana. - Bet kā jūs pierunājāt Jūliju piedalīties filmēšanā? - Nu nekas daudz jau viņam nebija jādara, - smejas Streičs. - Pat paša drēbes palika mugurā. Mēs viņam no tiesas ļāvām justies kā savās mājās. Raudzījos uz Jūliju un pieķēru sevi pie domas, ka bagātība viņu nemaz nav mainījusi. Kāds bija, tāds arī palicis. Ikdienā pa māju staigā šortos un pliku vēderu. Vienu rītu skatos – Jūlijs pie dīķa baro pīlītes. Viņa mājai un tās apkārtnei patiesi piemīt unikāla un labvēlīga aura. Jutāmies kā paradīzē. Varbūt Jūlija mājās uzskatāmi materializējusies veiksme un diži plāni par nākotni. Tur pat katram kociņam dārzā ir atvēlēta gan sava platība, gan īpašas rūpes. Prieks raudzīties, kā saimnieki šo vidi kopj ar devīgu roku. Tur arī iedomājos, ka cilvēkam laikam ir raksturīgi ātri pierast pie labiem apstākļiem. Jūlijam piemīt tā unikālā īpašība, ko saucu par puiciskumu labā nozīmē. Viņā mīt puikas dvēsele un gars. Par to, ka mums bija iespēja strādāt viņa mājās, Jūlijs neņēma ne santīma. Tā visa bija tikai un vienīgi viņa ģimenes labvēlība. No visas sirds. Bet ko par to visu domā pats saimnieks? Telefona zvans no Septiņi redakcijas Jūliju Krūmiņu sasniedz uz jahtas, kas ir ceļā uz Sāremā salu. Viņa balss liecina, ka filmētāji Krūmiņa mājās patiesi nav bijis apgrūtinājums: - Man Jānis Streičs ir un paliek latviešu kino leģenda. Kad nāca piedāvājums atvēlēt savu māju filmēšanas grupai, man nebija citu domu – taisām augšā! Kad Streičs strādāja mūsu mājā, tur uz laiku bija apmeties mans draugs – režisors no Maskavas. Kad Streiča filmētāji aizbrauca, viņš patiesi pabrīnījās, cik korekti mūsējie strādājuši. Kā viņš stāstīja, Maskavā pēc filmēšanas grupām paliekot kaut kas līdzīgs karalaukam. Bet te – viss sakopts un kārtīgs. Gandrīz vai neticami, ka cilvēki rāvušies no rīta līdz vakaram, lai iekļautos filmēšanai atvēlētajā laikā. Kā deviņos no rīta atbrauca, tā tikai līdz ar tumsu devās mājās. Mūsu ģimenei jau arī tas bija piedzīvojums. Viesību skatā tiku iesaistīts ne tikai es, bet arī trīs no maniem četriem mazbērniem – desmitgadīgie Santa un Edgars un sešgadīgais Aleksandrs. Bērni saņēma arī honorāru – pa pieciem latiem. Un viņi jau zina, kā nauda tiks tērēta. Mēs visi augustā plānojam doties uz Parīzes Disnejlendu. Tad to naudiņu samainīsim eiro un notērēsim atrakcijās. Pašu pelnītai naudai ir cita vērtība. Bet to, kad filma ar darba nosaukumu „Rudens roze” būs uz ekrāniem, režisors Jānis Streičs vēl īsti nezina. Vēl jāpalauza galva par mūziku: - Nav jau mums tik daudz naudas, lai varētu nolīgt komponistu. Acīmredzot būs jāizmanto tā sauktā kompilatīvā mūzika. Filma „Rudens roze” top studijā „Platforma Filma”. Studija strādā pie filmu sērijas, kas tiek veidotas pēc latviešu un Latvijā dzīvojošu autoru darbiem.