Izaicinošs un šokējošs Liepājas teātra galvenā režisora palīdze literārajos jautājumos Edīte Tišheizere, kas izpētījusi N.Kovarda biogrāfiju, zina par viņu daudz. N.Kovards dzimis 20.gadsimta priekšvakarā – 1899.gadā, dažas dienas pirms Ziemassvētkiem, tāpēc arī viņam dots vārds Noels, proti, Ziemassvētku svētvakars. Tiesa gan, viņa lugas ne mazākajā mērā neatbilst autora kristītajam vārdam – tajās nav nekā no miera virs zemes, un viņa aprakstītajiem cilvēkiem nemaz nav labs prāts. Tieksme izrādīties un arī aktiera dotības parādījušās jau N.Kovarda bērnībā – viņam, piemēram, ļoti paticis uzstāties mājas viesībās. Dēla godkārīgos centienus aktīvi atbalstīja māte, un jau 12 gadu vecumā N.Kovards debitēja kā aktieris bērnu izrādē. Ļoti ātri viņš kļuva par vienu no pieprasītākajiem bērnu lomu tēlotājiem Londonas Vestendā – prestižo teātru rajonā. Pirmais pasaules karš, kurā galu galā tika iesaukts arī Noels, izjauca plānus par aktiera karjeru. Atgriezies no dienesta, viņš pārliecinājās, ka uz skatuves viņu neviens vairs negaida. 21 gada vecumā N.Kovards mērķtiecīgi sāka veidot savu dramaturga karjeru. Un tikpat mērķtiecīgi viņš no sabiedrības vidusslāņa zemākā pakāpiena (Noela tēvs bija diezgan neveiksmīgs klavieru tirgotājs) trausās pretim sabiedrības krējumam. Iepazinis augstāko sabiedrību, N.Kovards to padarīja par savu lugu galveno varoni. Pavisam šo lugu ir ap 50, un tās iestudētas gan Londonas Vestendas teātros, gan Ņujorkas Brodvejā. Noela Kovarda dzīvesveids bija izaicinošs un šokējošs, viņš neslēpa savu homoseksualitāti, bet, iespējams, tieši tā ļāva viņam izprast arī sieviešu psiholoģiju. Izaicinošas ir arī viņa lugas – dramaturgs parasti ķērās klāt puritānisko britu publiku tracinošām tēmām: narkomānijai, laulības pārkāpšanai, biseksuālismam, neuzticībai visās šā vārda nozīmēs. Bet dažus gadus pirms nāves par nopelniem dramaturģijā un aktiermākslā Anglijas karaliene iecēla N.Kovardu bruņinieka kārtā. Sers Noels nomira 1973.gada 26.martā savā mājā Jamaikā, kur viņš dzīvoja nodokļu dēļ. Bet vēl tā paša gada janvārī N.Kovards kopā ar vienu no draudzenēm Marlēnu Dītrihu bija ieradies uz sava pēdējā šova – "O, Kovard!" – pirmizrādi Brodvejā. Starp citu, 2002.gadā "Privātās dzīves" ar lieliem panākumiem iestudēja Brodvejā. Viens no labākajiem darbiem Luga "Privātās dzīves" sarakstīta 1930.gadā un tiek uzskatīta par vienu no Kovarda labākajiem darbiem. Tajā ar patiesu interesi šķetināts jautājums, kas interesē ikvienu: kas īsti ir vīrieši un sievietes, kāpēc viņi nespēj ne saprast cits citu, nedz iztikt bez tās otras puses? "Privāto dzīvju" galvenie varoņi ir divi pāri, kas satiekas Dienvidfrancijas kūrortā, kur atbraukuši pavadīt katrs savu medusmēnesi. Amanda (Aurēlija Anužīte) un Eliots (Ivars Lūsis) cīnās trakāk par jebkuru brīvā stila cīkstoni – stāvlampas krīt, trauki iet pa gaisu. Viņi sarīko īstas vēršu cīņas, iesaistot tajās arī Sibillu (Anna Šteina) un Viktoru (Edgars Pujāts). Visu šo temperamentīgo izrādi vēro kalpone Luīze (Sigita Jevgļevska). Lūriņš, Ēķe, Ozoliņš, Atāle Noela Kovarda komēdiju iestudē režisors Valdis Lūriņš kopā ar hereogrāfi Tamāru Ēķi, Eirovīzijas dziesmu konkursa skatuves scenogrāfu Aigaru Ozoliņu un kostīmu mākslinieci Zigrīdu Atāli. "Tā ir komēdija par nepareizu mīlestību," tā par savu izrādi saka režisors. Starp citu, arī pats pieredzējis vairākas laulības un mīlestības – tātad pazīst drēbi. "Amanda un Eliots jau ir akceptējuši savu kādreizējo šķiršanos, piekrituši jaunai laulībai, un, satiekoties un iemīloties no jauna, sabiedrības acīs kļūst par nepareizajiem. Savā ziņā nepareizais jau bija arī pats Kovards, varbūt tāpēc viņam mīlestībā galvenais ir tas pirmās sajūsmas vilnis, lidojums." Liela nozīme izrādē būs Tamāras Ēķes horeogrāfijai, jo varoņi savu mīlestību izdejos. Aurēlija Viņas varone ir tā ass, ap kuru griežas viss izrādes karuselis. Viesmāksliniece, kuru satieku sēžam aktieru pīpētavā blakus skatuvei (bet viņa nepīpē!). Ļoti nogurusi un mazliet dusmīga. Mūsu saruna ir par Aurēliju, topošo izrādi un viņas lomu. – Tātad Latvijā un uz palikšanu? – Tas nav nekāds jaunums. Jau no rudens teātrī "Skatuve" spēlējam izrādi "Dienvidu šķiršanās". Oficiālā pārcelšanās gan notika tikai pirms diviem mēnešiem. – Vai nekādu saistību – lomu utt. Lietuvā vairs nav? – Ir. Bet es braukāju uz īsiem darbiņiem – reklāma, filmēšanās, fotografēšanās. Teātrī man nekādu lomu nebija, un es arī negribēju. Vēlējos tikai atpūsties. – Latvijas teātros pagaidām ir divas lomas – "Skatuvē" un šeit, Liepājas teātrī? – "Skatuvē" ir stāsts par mīlestību. "Privātajās dzīvēs" arī, bet citādā veidā. Bet nevajag salīdzināt! Tas ir pavisam cits stils, cits virziens – tā ir komēdija. It kā vieglāka loma. Kaut gan nedomāju, ka ir vieglas lomas – jo loma ir vieglāka, jo to grūtāk uztaisīt. Pie tās ir vairāk jāstrādā, ir jāatrod kaut kas tāds, lai loma būtu interesanta, sulīga. Šajā izrādē klāt nāk arī dejas. – Kādas izjūtas jums izraisa šī luga, loma? – Komēdijas žanrs pats par sevi ir fascinējošs. Bet šī luga ir pilna ar negaidītām situācijām, atklāsmēm, negaidītām emocijām – tur ir smiekli, asaras, vilšanās, ārprātīga mīlestība un atgriešanās pie tās. Lugā ir tāds teksts: "Ja visas kosmiskās padarīšanas sakrīt vienlaikus un uzšķeļas pareizā dzirkstele, tad cilvēks var sadarīt nezin ko. Tā bija galvenā vaina starp mani un Eliotu – mēs bijām kā divas spēcīgas skābes, kas burbuļo vienā nejaukā, mazā laulību pudelītē." Mana loma – Amanda – ir pilnīgs pretstats otrai sievietei šajā lugā – Sibillai, kas ir ļoti sievišķīga, naiva un cerīga. Amanda var sadarīt nezin ko, viņa ir brīva, karstasinīga, viņai nav nekādu aizliegumu, robežu, viņa mīl tikpat stipri, kā ienīst. Ar vārdu sakot, viņas emociju skala ir pilna. Un Eliots ir tāds pats. – Un kāda ir Aurēlija? – Temperaments man ir. Bet es nevarētu sadarīt nezin ko. Tāpēc ir ļoti patīkami, ka varu to izspēlēt uz skatuves. – Kā tas gadījās, ka esat šeit? – Ar Valdi Lūriņu esam partneri izrādē "Dienvidu šķiršanās". No tā izriet piedāvājums spēlēt šeit. – Nav grūti tā kursēt starp Rīgu un Liepāju? Visu laiku pie stūres... – Esmu pieradusi – ja jau spēju katru nedēļu braukāt no Rīgas uz Viļņu, turp un atpakaļ, tad šis maršruts man nesagādā nekādas neērtības. Esmu pat vienā dienā veikusi ceļu no Rīgas uz Viļņu, nostrādājusi tur, pēc tam braukusi no Viļņas uz Rīgu, un tad uz Liepāju. – Dēls Rīgā? – Dēliņš ir ar auklīti, bet sirds sāp. Tagad desmit dienas būšu Liepājā – līdz pirmizrādei. Neesmu pieradusi uz tik ilgu laiku no viņa šķirties. Tas tiešām ir nežēlīgi. Rakstām viens otram vēstulītes... – Vai ir kaut kas padomā arī saistībā ar dziedāšanu? – Ir paredzēts projekts – dziedāt kopā ar vienu ansambli. Man patīk dziedāt, man patīk viss, kas saistīts ar aktiera profesiju, un, jo vairāk tajā var attīstīt, vairāk izdarīt, jo lielāks rodas azarts izdarīt vēl. Un nepietiek ar labi, vajag, lai būtu ļoti labi. Tad dzīve iegūst ātrumu, dod prieku un gandarījumu. – Vai pazīstat Liepāju? – Liepāja kā pilsēta man ir ļoti mīļa, gaiša. Varbūt tāpēc, ka tad, kad es iebraucu, bija pirmā saulainā pavasara diena. Atšķirībā no Rīgas Liepāja iedveš mieru, optimismu. Kad biju maziņa, šeit dzīvoja mans onkulis Vitauts Anužis, kas bija precējies ar aktrisi Veltu Žīguri. Pēc Maskavas, kur viņi abi mācījās, Velta atnāca strādāt uz Liepājas teātri. Un es biju atbraukusi pie viņiem ciemos.