Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

K@2 ar lielām jūtīgām ausīm .

Inga Šteimane
K@2 ar lielām jūtīgām ausīm .
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments

Laicīgajā mākslas galerijā K.Māksla? 1. februārī pulksten 17 sākas interaktīva skaņas izstāde bzzzzzzzzz(0aaa0090z988z0zz100100*(x)*(8901111010110.

Durvis uz 40 minūtēm būs slēgtas, un izstādes autori Maksims Borisovs, Dereks Holcers un Aleksandrs Emsis kopā ar apmeklētājiem radīs skaņas no priekšmetiem, kā arī skaņas grafisko analīzi būs iespējams vērot attēlos uz ekrāna. Pēc seansa pašradītās skaņas katrs interesents varēs iekopēt CD. Un tā četras nedēļas nogales februārī Liepājā, Karostā. Kalles Bjoršmarka un Kristīnes Briedes pirms diviem gadiem sāktais projekts – kultūras un informācijas centrs K@2 Liepājā, Karostā jau otro reizi izpelnījies Gada balvu mākslā. Balva par profesionāli pārliecinoši risinātu projektu kādā no Latvijas novadiem K@2 piešķirta par laicīgās mākslas galerijas K. Māksla? atklāšanu. K@2 raksturo nepārtraukts attīstības process. Šī iniciatīva apvieno neskaitāmas aktivitātes, daudzas no tām – grūti definējamas. Piemēram, iespēju bērniem dauzīties pieaugušo tuvumā vai adīšanu ar saldajām garajām konfektēm. Inga Šteimane: – Romantika, nemiers par resursu dīkstāvi, vēlme sniegt sociālu palīdzību – vai kāds pamudinājums no šī saraksta der tavai un Kristīnes Briedes izvēlei pārcelties uz Karostu un veidot tur K@2? Kalle Bjoršmarks: – Nē, romantismu es galīgi nemeklēju! Bet... pirmo reizi es Karostā biju 1997. gadā. Lūzuma punkts manā rīcībā bija 2000. gada rudens, kad pēc Kristīnes rīkotās izstādes Subjektīvs – objektīvs visi mākslinieki, vispār visi aizbrauca prom. Izjūta kā diagrammā – ārkārtīgi straujš kāpums, intensitāte, bet tad – nekas. Mēnesis pagāja, un es nācu pie secinājuma, ka es gribu darīt kaut ko citādi – nevis nobildēt vienu fotogrāfiju, taisīt vienu filmu, bet darīt kaut ko, kas ir paliekošs. – Bilde arī var būt paliekoša…? – Jā, bet kur tā paliek – kādā galerijā vai muzejā Stokholmā, Rīgā, tikai ne Karostā! Izstādes Subjektīvs – objektīvs projekts bija piesaistījis Karostai daudzus māksliniekus, vispār daudzus cilvēkus. Es sapratu, ka paliekošs šajā gadījumā nozīmētu radīt infrastruktūru. Un es negribu teikt – mēs piepalīdzam, glābjam – nē! K@2 ir vēl viena alternatīva. Nevis andergraunds pašreizējai situācijai, bet cita situācija. Un, ja neviens nepiekristu šai citādai iespējai, tad būtu skaidrs, ka tam nav jēgas. Bet acīmredzot pa šiem dažiem gadiem situācija pierādījusi, ka K@2 ir piekrišana, un tāpēc tas turpinās. – Cik liels šim projektam ir atbalsts no Liepājas pašvaldības? – Finansiāls vai emocionāls? – Sāksim ar emocionālo. Liepājā ir skumja pieredze ar tiem alternatīvas piedāvātājiem, piemēram, akumulatoru rūpnīcas vēsture... – Ļoti pozitīvs! Sākumā gan mēs, iespējams, pašvaldībai izskatījāmies pēc tādiem, kas grib nokrāsot visas durvis Karostā rozā, un viss. Kaut kādi rīdzinieki, turklāt – viens zviedrs. Šobrīd domes attieksme ir ļoti pretimnākoša. – Un finansiālā ziņā? Kā veidojas galvenais finansējums K@2? – Kā kuram projektam. Tāda pastāvīga finansējuma nav. Piemēram, izstāžu ciklu atbalsta Sorosa fonda programma Atvērtā sabiedrība, ir atbalsts no Eiropas Kultūras fonda resursu centra Latvijā. Bieži cilvēki saka – nu žēl, ka jums nav budžeta. Bet mēs uzskatām, ka tas ir labi. Jo, ja tev ir simt tūkstoši latu gadā, tad tu sēdi krēslā, samaksā par saviem telefoniem... un viss notiek. Bet veidojot tāda izglītības un kultūras centra budžetu, kāds ir K@2, no konkrētiem projektiem, tev jābūt aktīvam, jābūt ar lielām atvērtām ausīm pret to, ko cilvēki grib, un jāmēģina piedāvāt. – Vai nav viena problēma šajā projektu finansējumā – tā, ka projekta piedāvātāji paši visu laiku it kā nav stabili, – un vai tādā veidā netiek traucēts kontakts ar sabiedrību, pati darbība? – Nē. Un šeit parādās ļoti interesanti momenti. Piemēram, te sākas finansiāla jeb praktiska sadarbība ar Liepājas domi – mēs ar ļoti izdevīgiem noteikumiem īrējam telpas no domes. Mums ir īres līgums – uz divdesmit pieciem gadiem. Bet remonta izdevumus no īres dome mums atrēķina. Tādā veidā gan mēs, gan pašvaldība esam ieinteresēti remontēt telpas. Abas puses no tā iegūst! Kultūras un informācijas centram K@2 ir 17 dibinātāji, tas dibināts kā sabiedriska organizācija 2000. gada 7. decembrī. Dibinātāji ir fiziskas personas. Svešinieki esam mēs ar Kristīni un meksikānis Havjers, pārējie ir liepājnieki un karostnieki. Patlaban gan ir doma pārstrukturēties par fondu – labākai augšanai un veiksmīgākai sadarbībai ar citām līdzīgām organizācijām pasaulē. – Kristīne Briede, kad runājām par viņas kūrēto izstāžu ciklu, kura trešais projekts Sirdsapziņa patlaban skatāms galerijā K.Māksla?, sacīja, ka viena no devīzēm jūsu darbībai varētu būt– «māksla sociālām izmaiņām». – Tas varbūt skaļi skan, bet – jā. Es nedaudz iepriekš teicu par fotogrāfijām – par mākslu, kas atrodas kādā konkrētā vietā. Mans skaidrojums mūsu darbībai – tā ir viena liela glezna šai vietai. Mēs piedāvājam paralēlu, alternatīvu iespēju, un visi, kas grib, tajā var piedalīties. – Vai tu vari tomēr precizēt jomu, kurai K@2 glezna piedāvā alternatīvu? – Precizēt nevaru, jo mēs piedāvājam arī telpas, kur bērni var nākt pēc skolas un pildīt mājas darbus, K@2 ir vaļā no rīta līdz vakaram, arī naktīs. Ir valodu kursi jebkura vecuma cilvēkiem. Rīkojam izstādes, mākslas projektus, festivālus. Nesen piedāvājam telpas Eiropas teologu semināram. – Kura no jūsu programmām ir visaktīvākā? – Visaktīvākā pašlaik ir jauno mediju laboratorija. To vada Aleksandrs, Saša un Maksims – divi karostnieki un viens liepājnieks. Mums bija gara sapulce decembrī divu gadu jubilejā, un tad es paņēmu vienu vecu avīzi, kur bija 1998. gada intervija ar tekstu: jaunie mākslinieki saskata starptautiska mākslas centra iespējamību Karostā. Un tagad ar mediju laboratoriju tas praktiski ir realizējies, bet uzsākot pirmā doma bija vienkārši novērst robežu starp Liepāju un Karostu, cerot, ka varbūt tas radīs kustību starp šīm divām Liepājām. Un tas notiek. To, ka laboratorija ir svarīga, var saskatīt jauniešu sejās. Viņi vienkārši jūtas labi – radošā ziņā, savstarpējo attiecību ziņā. Jauno mediju laboratorija darbojas kā tool – rīks visādās nozīmēs. – Vai K@2 mediju laboratorijai ir sava specifika jau esošajā mediju laboratoriju kontekstā – gan Latvijā, gan vispār? – Specifika ir tā, ka tur satiekas absolūti vietējie, kas līdz šim darbojušies tikai Karostā, ar pieredzējušiem ārzemju māksliniekiem. Vietējie jaunieši nezina, ka atbraukušie ir zvaigznes, savukārt, starptautiski atzītiem māksliniekiem patīk te atrasties, un tas veido svaigumu. Patlaban tas ir tā. – K@2 taču nesola mākslinieka karjeru tiem, kas atnāk un darbojas? – Nē! Mēs piedāvājam darbarīkus. Es dažkārt esmu pārsteigts, ka tas, ko vienā nedēļā esmu stāstījis, nākamajā ir jau izmantots un daudz tālāk attīstīts. – Un citas programmas? – Bērnu istaba ir vaļā katru dienu līdz septiņiem vakarā. Tur strādā pedagoģe Ļuba Kozimova, un katru dienu pēc skolas tur ir līdz trīsdemit bērnu, jauniešu, kas mācās, spēlē spēles. Bērni dauzās vienmēr, tagad viņi to dara tuvāk mums. – Cik daudz no Karostas iedzīvotājiem izmanto K@2? – Pagaidām kādi divi trīs pagalmi, praktiski vairāk nav iespējams. – K@2 un K.Māksla? aktivitātes otro reizi nominētas un ieguvušas Gada balvu mākslā par profesionāli pārliecinoši risinātu projektu kādā no Latvijas novadiem. Kā tu definētu K@2 profesionālismu? – Šis vārds man ļoti nepatīk. Ko nozīmē profesionālims – vai tas ir tavs maizes darbs? Vai tas, ko tu dari nepārtraukti, un tāpēc ir tava profesija? Vai arī tas nozīmē, ka tu esi gājis skolā un tev ir diploms? K@2 gadījumā pirmais neder tāpēc, ka peļnas nav. Otrais – der, jo mēs to darām cauru diennakti. Bet trešais atkal neder – kādu skolu vajadzētu pabeigt, lai izveidotu K@2? Man šķiet, ka profesionāls varētu būt kaut kas, kas ir nopietns, un tas K@2 atbilstu. Nopietns – tas nozīmē norunāts un izpildīts. – Cik ilgi šis projekts tevi nopietni saistīs? – Jānis Mitrēvics no Kultūrkapitāla fonda ekspertu grupas man prasīja līdzīgi: kad tas beigsies? Es nebiju domājis par to, bet tad pats sev atbildēju: ja mēs tagad ieliksim pareizu pamatu, tad tas nekad nebeigsies. Tiks radīta infrastruktūra, kas agrāk nav bijusi, kas ir svarīga vietējā mērogā, Latvijas mērogā un arī starptautiskā mērogā. Esmu nolēmis tam veltīt dažus gadus no savas dzīves. – Tevī nav saimnieka instinkta – pielikt mazu plāksnīti, ka tas ir tavs? – Tas jau ir galīgi garām – paskaties uz pasaules vēsturi. Viss, kur nav kustības, kas ir impēriski būvēts, tas sabrūk. Bet, piemēram, Astrai Stūrmanei no K@2 gan vajag plāksnīti! – Par ko? – Par to, ka viņa ir pasaules labākā sētniece, pasaules labākā niknu suņu atgaiņātāja, pasaules labākā malkas skaldītāja. Viņa ir viena no tiem, kas iemieso infrastruktūru. – Cik cilvēku ir nodarbināti pašreizējā K@2 infrastruktūrā? – Desmit saņem algu. Tie ir cilvēki no Karostas un Liepājas. – Vai tā loģiskā infrastruktūra, kas tagad ir izveidota, ir kāds gatavs modelis? – Nē! Es minēju ausis – tas nozīmē, ka dzīvojot tu dzirdi un redzi, kas vajadzīgs. – Izklausās, ka tavas šābrīža profesionālās darbības pamatprincips ir visu radīt no nulles un nepakļauties nekādiem modeļiem? – Jā, tas man ļoti patīk. Bet – svarīgi ir pateikt, ka tā nav anarhija. Pa šiem gadiem esmu ļoti sapratis, ka robežas šajā vidē ir jānorāda striktas. Mācos no kļūdām. – Kas ir visdestruktīvākais šajā vidē? – Slinkums! Latvijā nav bezdarba, ir cilvēki, kas negrib strādāt. Mūsu struktūrai arī ir gājuši cauri kādi četrdesmit cilvēki. Cilvēks atnāk uz darbu un trīs nedēļās skaidri pierāda, ka viņš negrib strādāt. – Kā veidojušās galerijas K.Māksla? izstādes – Korupcija, Leiputrija un Sirdsapziņa? – Izstādes nav atrautas no vides un cilvēkiem, no mūsu praktiskās darbības. Par Korupciju izlēmām pagājušajā gadā, kad pirmo reizi sapratu – tagad no manis gaida kukuli! Tikai pēc divām stundām to sapratu. Kā mēs varam ar to cīnīties – runāsim par to izstādē. Un izstādes taisa visi desmit K@2 cilvēki, kā arī daži citi, kas vēlas. Satiekamies, runājam un domājam, kā tas varētu izskatīties. Pirmo korupcijas objektu radīja Gints Salmiņš no K@2 saimniecības daļas – ielika darbarīkus vecā diplomātā tā, ka gali palika ārā. Es prasīju – kā sauc, viņš padomāja un teica: «Katram deputātam.» Korupciju apmeklēja vairāk nekā trīssimt skatītāju. – Kā tu raugies uz K@2 kā kultūras tūrisma objektu? – Mēs uzreiz liekam saprast, ka šī ir vide, kur neviens nevienu neizklaidē. Uz jautājumu: nu, kas te ir? Mēs atbildam: nekas. – Vai ir sadarbība ar Liepājas mākslas mācību iestādēm? – Nāk atsevišķi studenti, pasniedzēji, labāka sadarbība veidojas ar Pedagoģisko akadēmiju audiovizuālo lietu jomā. Savukārt viena studente no Liepājas lietišķās mākslas koledžas glezno uz mūsu sienām savu diplomdarbu.

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu