viņa saka. “Es nekad neesmu pat nevienu līgumu slēgusi. Man ieteica - "uztaisi vienu lielu darbu, un tev būs darbnīca", taču man likās, ka mākslā nav kompromisu, tas ir mākslinieka necienīgi.”

"Man reiz pasūtināja uzgleznot kaut ko siltu, mīļu, dzīvi apliecinošu," viņa atceras. "Tad nu es sēdēju un domāju - kas tas varētu būt. Neizdomāju."

Arī Mākslas akadēmiju viņa apmeklēja ar gariem zobiem, par savu galveno skolotāju uzskatot Ansi Stundu. “Mākslas akadēmija man patika tikai tāpēc, ka tur bija bibliotēka,” saka Delle.

Šodien, dzīvodama nelielā dzīvoklī ar dēlu un kaķi, kurā dīvāns gulēšanai nolikts blakus molbertam, viņa nosaka, ka “būtu jau labi, ja būtu darbnīca”. Tomēr iztikt varot, ir gan pensija, gan mūža stipendija, turklāt top arī jaunas gleznas, kas ik pa laikam atrod ceļu pie Delles talanta cienītājiem. Laiku īsināt palīdz jaunākais dzīvokļa iemītnieks – minka. “Kaķīti man atnesa,” viņa stāsta. “Tas ir tik interesants radījums, viss viņam jāzina, visur bāž savu purniņu. Man visu mūžu bijuši suņi, bet tagad pirmo reizi iepazīstu kaķi.” Taujāta, vai kādā no gleznām kaķis jau kalpojis par modeli, viņa atbild sev raksturīgajā paškritiskajā tonī: “Vienā mēslā ir.-”

Lai arī Delle atzīst, ka lauku dzīvei nav bijusi piemērota un laukos nav spējusi iedzīvoties, viņas darbu centrālā tēma ir daba. Viņa ir novērojusi, ka mūsdienās cilvēki arvien vairāk sāk atgriezties pie dabiskā. “Cilvēkiem pietrūkst garīguma,” viņa saka. “Visu laiku esmu svēti ticējusi, ka cilvēki atgriezīsies pie dabas. Cilvēki sāk vairāk pārvietoties ar velosipēdiem, mana meita, piemēram, pievērsusies naturopātijai. Arī pati es kādreiz diezgan pavirši skatījos uz dabu, bet dabā ir tāda harmonija kā nevienam cilvēkam.”

Viņa uzskata: lai patiešām saskatītu dabas skaistumu, nianses, nav speciāli kaut kur jālido uz augstiem kalniem. “Es apguvu meditāciju, kad to darīja slepus. Tas ir bezgalīgs ceļš, un, attīstot šo brīnišķīgo lietu, var redzēt visu, kas notiek mākslās, var apskatīt visu, daudz ko uzzināt - bez lidmašīnas. Man patīk teiciens: “Es vairs neesmu pasaulē, pasaule ir manī.” Es zinu, kas notiek, kā izskatās dzīve citur,” viņa filozofē. “Vispār māksla ir ticības lieta. Ja cilvēks netic, ka viņš varēs to un to uztaisīt, tad tā ir ticības lieta. Īstenībā mēs varam visu. Mana ticība bija palikt pie dabas. Jā, esmu taisījusi arī visādas ķēmīgas bildes, kas ir tāda kā atpūta, bet galvenais ir daba.”

Taujāta par gleznošanai mīļāko gadalaiku, viņa atbild, ka visi viņai vienlīdz mīļi, tomēr “ne visai tas sniegs patīk”. “Tikai zils un balts... gleznot vispār ir ārkārtīgi nogurdinoši. Es vienu bildi taisu pusgadu,” viņa nosaka. 

Katrai gleznai top arī nelielas skices, kas bieži vien ir vienīgā liecība par kādu konkrētu liela formāta gleznu. Tās Delle glabā nelielā zilā aploksnē. "Man patika kādreiz runāt pa telefonu, klausīties, ar vienu roku turēt klausuli, ar otru kaut ko zīmēt uz lapiņām," viņa stāsta. 

Sarunas vidū Delle lūdz atļauju uzsmēķēt un pat piedāvā kafiju. Acīmredzot esam ieguvuši šīs noslēgtās, savrupās mākslinieces uzticību, un sarunas no mākslas pakāpeniski novirzās uz personisko. Taujāta par situāciju valstī, viņa nosaka, ka visiem procesiem rūpīgi seko līdzi, gājusi arī balsot Saeimas vēlēšanās. "Latvija gaida," viņa nosaka. "Gaida kaut kādu laimes brīdi, bet laime katram no mums ir īpatnēja, īpaša. Katram cilvēkam mūžā ir tikai viena vai divas reizes, kad viņš ir laimīgs, bet to pašu vienu reizi cilvēks to neapzinās. Pirmo reizi, kad iemīlas, un otro, kad arī to neapzinās, bet domā par kreņķiem, dārziņu un tml., - kad piedzimst bērns. Ļoti daudzi šo īsto iemīlēšanās brīdi palaiž garām un apprec citu. Un domā – kas tur slikts? Sadzīvot jau varēs. Bet sadzīvot bez mīlestības...

Es esmu bijusi spiesta daudzus gadus sadzīvot. Man vispār dzīvē blakus bijuši čekisti, homoseksuāļi un šizofrēniķi. Pie kam vistuvākie cilvēki. Visi, bez izņēmuma."

Vienlaikus viņa secina, ka nekad Latvijā tik labos apstākļos kā tagad nav dzīvojusi, bet cilvēki to bieži vien nenovērtē, brauc prom, sūdzas.

Intervijas gaitā atgriežamies Birutas Delles (meitas uzvārdā Priekules) jaunībā, septiņos laimīgos kopdzīves gados ar pirmo vīru Hubertu netālu no Torņakalna stacijas Friča Brīvzemnieka ielā, kur, blakus sarunām par mākslu, mūziku, dzeju, Mocarta un Led Zeppelin mūzikai, verandā ar skatu uz dārzu tapuši daudzi izcili Delles darbi. Tomēr pārāk senās atmiņās māksliniece kavēties nevēlas, jo ar šo laiku saistās arī dažādi sarežģījumi. "Huberts klausījās Mocartu, vēlāk bītlus, uz Led Zeppelin viņš nojūdzās," viņa nosmej. "Divreiz gadā nonāca kreizenē... vispār nezināju, ka tādas slimības eksistē."

Arī šodien, neskatoties uz veselības likstām - pirms diviem gadiem gleznotājai konstatēts vēzis, bijusi operācija -, viņu uztur milzīgā kaislība pret mākslu. Gleznošana ir bijusi viņas meditācija, dzīves jēga, piepildījums.

Kad taujāju par vienu no viņas būtiskākajiem darbiem "Ceļš uz mājām", kas tapis 1972. gadā Inešos, vai tas nebūtu jāuzlūko filozofiskā aspektā kā "ceļš pie sevis", viņa atbild, ka šādās kategorijās nemaz nedomā. 

"Man ir stipri ciniska attieksme pret savām bildēm," viņa nosaka. "Tverot dabu, arī zemapziņa darbojas. Kas tur ir domāts? Nekas tur nav domāts. Tā vienkārši ir uzzīmējies. Mākslas zinātnieki vienmēr visādas stulbības izdomā. Bet, jā, pa šo ceļu es beigās arī aizgāju uz mājām." 

Foto: Ciemos pie gleznotājas Birutas Delles.