Humorpilni, šķietami tik nevainīgi. Bet, ja paskatāmies dziļāk, rodas jautājumi – kā virtualizētā ikdiena mainījusi un vēl mainīs interesi par literatūru? Ikvienam garākam tekstam jāvelta vairāk laika nekā ikvakara Facebook vai Instagram infoplūsmas skrullēšanai. Un kā tajā pastāvēs dzīva, nenoplicināta latviešu valoda?

Grāmata Harijam augot humorpilnā veidā ataino augoša bērna saskari ar tehnoloģijām un to, kā telefoni, datori ietekmē attiecības ar gados vecākiem ģimenes locekļiem. Kā radās ideja rakstīt par šo tēmu?

Doma par šādiem raiti lasāmiem stāstiņiem, kuros aprakstītas amizantas situācijas, dzima brīdī, kad redaktores darbā ilgstoši biju nodarbojusies ar tekstiem par Otro pasaules karu, Latvijas okupāciju, lustrāciju, valsts pamatiem, nacionālo identitāti, latviešu valodas problemātiku u. tml. Atslodzei gribējās ko vieglāku.

Aprakstīju ne tikai pašas pieredzi, bet arī vērojumus, liku lietā izdomu. Kādā brīdī apjautu, ka nesenā pagātne, kurā vēl zvanījām no analogajiem un “podziņu” telefoniem, jau pieder aizmirstībai, šķita vajadzīgi to piefiksēt.

Pēdējo 20 gadu laikā tehnoloģijas strauji mainījušas ikdienas pasauli, iespaidojušas arī attiecības starp dažādām paaudzēm. Digitālo revolūciju pieņem par notikušu faktu, un līdz ar 21. gadsimta sākumā dzimušajiem sākusies arī jauna tipa cilvēku ēra. Pašlaik dominējošā izglītības pieeja tehnoloģiju rosinātās pārmaiņas tikai nostiprina.

Tātad vieglā noskaņa, kādā atstāstītas galvassāpes raisošas ainas, izvēlēta apzināti?

Piederu tai paaudzei, kurai vēl saprotama un tuva asprātīga ironija. Ne visās dzīves situācijās tā der, bet dažkārt ironiska attieksme, tostarp pret sevi, palīdz sarežģījumus izdzīvot un pārlaist vieglāk. 

Kā jūs vērtējat mūsdienu cilvēka, īpaši bērnu, virtualizēto ikdienu?

Mūsu laikmeta simbols ir cilvēks, kas lieto viedierīces: ejot pa ielu, vadot automašīnas, braucot ar riteni un tā tālāk.

Cilvēks bez saziņas palīgierīces jau ir teju neiedomājams.

Digitālās pasaules iespējas ir grandiozas un daudzējādā ziņā lietderīgas, tomēr tās pārņēmušas cilvēka suverēno gribu, padarījušas to atkarīgu no tehnoloģijām. Tas ir biedējoši, jo cilvēki kļūst aizvien manipulējamāki un paradoksālā kārtā arī nevarīgāki.

Īpaši neskaidra ir ieguvumu un zaudējumu summa digitālās izglītības sakarā. Šaubos par zināšanu dziļumu un noturīgumu, turklāt spēja loģiski un kritiski domāt, aptvert kopainu un kontekstu jau tā ir ievērojami mazinājusies.

Cilvēkiem ik dienu jātiek galā ar milzīgu liekās informācijas daudzumu. Ne tikai bērni, arī pieaugušie daļu savas uzmanības šķietami labprātīgi atdod informatīviem mēsliem.

Uztraucošas ir pārmaiņas jaunās paaudzes fiziskajā stājā, ko izraisījusi tehnoloģisko ierīču “apkalpošana”. Mugurkaula deformācija redzama jau pusaudžu vecumā. Ja nu kāds var neuztraukties par to, vai nākotnē viņa darbs būs vajadzīgs, tad tie ir mugurkaula ķirurgi – pacientu netrūks.

Laikam nevienam īsti nav atbildes – ko ar to visu darīt, kā vērst par labu.

Derētu papētīt, vai labās privātskolās pasaulē arī bezjēgā ļauj lietot digitālās ierīces, vai tās turpina izmantot mācību procesā un vai audzinošu disciplīnu tur definē kā cilvēktiesību pārkāpumu. Nekas jauns jāizgudro nebūtu.

Kas notiks pēc desmit, divdesmit gadiem? Vai šodienas bērns, tad pieaugušais, vēlēsies lasīt garākus tekstus par Instagram storijiem? Vai, jūsuprāt, tad vēl būs auditorija žurnālam "Domuzīme"?

Iespējams, ka spēja koncentrēt uzmanību uz garāku tekstu un to adekvāti uztvert, izprast, lielākajai daļai nemaz nebūs vajadzīga, un tā pat neapzināsies to kā problēmu. Iespējams, šīs prasmes un spējas nākotnē kļūs par elitāru kritēriju. Aizvien mazāk būs vispusīgi izglītotu, loģiski domājošu un ar emocionālo inteliģenci apveltītu cilvēku. Kā tādā sabiedrībā cilvēki dzīvos, kā tā funkcionēs, kādi būs tās atskaites punkti un ideāli?

Žurnāls droši vien pastāvēs tik ilgi, kamēr tam būs lasītāji. Un kamēr valsts, apzinoties savu atbildību, to dotēs. Valstij jāspēj sabiedrības interesi par literatūru un vēsturi, arī citām kultūras jomām, formēt un sekmēt.

Taču interesanti, ka mediju zinātnieki, lai arī novēloti, dziļāk analizējot drukātās un digitālās kultūras pretstāvi, nonākuši pie svarīgiem secinājumiem. Proti, ka drukāto periodisko izdevumu kultūra, kāda Rietumeiropā pastāv vairāku gadsimtu garumā, bet latviešu valodā teju 200 gadu, ir ļoti cieši saistīta ar demokrātijas ideju izplatīšanu, tās pastāvēšanu. Tā nodrošinājusi refleksiju un sarunu par aktuālo, izglītojusi sabiedrību. Demokrātija nevar labi funkcionēt šādā tādā sabiedrībā, tai ir savi priekšnoteikumi, un zināms caurmēra izglītības līmenis sabiedrībā ir viens no tiem.

Tāpēc drukātās preses noliegšanu, pasludināšanu par neefektīvu un ekonomiski neizdevīgu sāk vērtēt arī kā uzbrukumu demokrātijai.

Tehnoloģiju spiediena rezultātā medijos izveidojies fokuss uz ziņām, uz jaunumiem, uz ātrumu. Taču literatūrai un publicistikai, diskusijām par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem, pārdomām – tur drukātam izdevumam joprojām ir nepārvērtējama nozīme un loma.  

Kā jūs definētu mūsdienu "Domuzīmes" lasītāju?

Cilvēks, kurš vēl lasa literāru tekstu literārā valodā, kuru interesē latviešu un tulkotā literatūra, publicistika, vēsture. Ar uzsvaru – drukātā veidolā, lai gan žurnāls ir pieejams arī digitāli. Cilvēks, kurš novērtē šāda izdevuma vienreizīgumu un vēlas atkārtoti piedzīvot to sajūtu, kāda pārņem, piemēram,  izķeksējot žurnālu no pastkastītes – tā ietver jaunu apsolījumu un arī zināmu intelektuālu vai garīgu baudu, kas nav mirklīga vien.

Pastāstiet, lūdzu, ko cilvēka uztverē un domāšanas veidā maina grāmatu lasīšana!

Grāmatu, tostarp daiļliteratūras, un periodikas lasīšana mūsu smadzenēs nodrošina ārkārtīgi nozīmīgus procesus, tā iespaido un veido cilvēka personību. Literatūra attīsta valodu – iemāca mūs izteikties, bagātina vārdu krājumu ar jauniem vārdiem, uztur spēkā literārās valodas standartu. Bet vissvarīgākais – bez valodas nav iespējama domāšana, savukārt spēja izteikt savu domu precīzi ir ļoti svarīga. Lai to, ko saku, otrs cilvēks uztvertu adekvāti. Citādi saprašanās sabiedrībā ir neiespējama, un to jau piedzīvojam.

Attēlu jeb bilžu kults, kas, īpaši sociālajos tīklos, pastāv jau ilgāku laiku, šķietami atceļ vajadzību redzēto izteikt vārdos. Taču tas, ka divi vai pieci tūkstoši cilvēki ir redzējuši vienu un to pašu, jau nenozīmē, ka viņi to arī atbilstoši saprātīgi uztvēruši un izpratuši. To noskaidrot un savas domas izteikt var tikai un vienīgi ar runātās vai rakstītās valodas starpniecību.

Valodas mainība ir dabisks un neizbēgams process. Arī viedierīces un sociālie tīkli ar simbolu valodu to spēcīgi ietekmē.

Valoda ir absolūti unikāls saziņas instruments, kāds piemīt tikai mums, cilvēkiem. Zīmju un signālu sistēmas joprojām ir noderīgas, bet savā veidā,  vietā un daudzumā. Ja tās pārņem valodas funkcijas, tas tomēr ir solis lejup jeb atpakaļ cilvēces rītausmas virzienā... Tomēr pašlaik šādai saziņas primitivizācijai spiestā kārtā vai labprātīgi pakļaujamies. Vienkāršošana dzīvi, manuprāt, padara neinteresantāku un plakanāku. Otrs grāvis – milzu apjoma vārdu plūdi un tukšrunāšana. Starp abām šīm galējībām zudusi jēga.

Latviešu valoda mainās līdzi laikam, kā ikviena valoda. Nāk jauni aizguvumi, rodas jaunvārdi, mainās atsevišķu vārdu nozīme, daži vārdi vairs netiek lietoti. Taču bīstama latviešu valodas pastāvēšanai un attīstībai ir mūsdienu jauno latviešu attieksme pret to – jaunie cilvēki savā starpā sarunājas angļu valodā un tajā arī domā. Tam par iemeslu, kā dzirdēts, esot nabadzīgā latviešu valoda, kurā nevarot adekvāti izteikties, jo latviski “neesot tādu vārdu”. Reti kurš apjauš un atzīst, ka nabadzīgs varbūt ir paša apgūtais vārdu krājums, nevis dzimtā latviešu valoda. Te jau atkal atgriežamies pie nepieciešamības lasīt literatūru, bez tās vārdu krājums tiešām būs un paliks trūcīgs. Turklāt, ja neinteresē latviešu literatūra, ir lieliski tulkojumi latviešu valodā. Tur arī var redzēt, kā tulkotājs ir iztulkojis to vai citu angļu valodas vārdu, sākt to lietot.

Un elektroniskie mediji – vai tas tomēr nav neliels glābiņš laikmetā, kad grāmatas un drukāto presi lasa aizvien mazāk? Kāda ir tā atšķirība starp stāstu elektroniskā medijā vai drukātā izdevumā?

Visdrīzāk tas ir jautājums par uztveri. Ekrāns ir plakans, pat kails, un starp tekstu un cilvēku vienmēr ir ekrāna siena, kuras darbināšanai neizbēgami jāpatērē elektrība vai kāds cits resurss – ar acu gaismu vien nepietiek.

Jā, stāstu cilvēki lasa arī datora, elektroniskā lasītāja ekrānā vai izdrukātu uz A4 lapām. Un spraigai kriminālnovelei, uz sadzīviskiem dialogiem būvētam stāstam droši vien der arī ekrāns vai pietiek, ja to izdrukā uz lapām. Filmu scenārijus un lugas tekstus vajadzīgajā skaitā jau pavairoja tieši šādā veidā.

Tomēr man ļoti būtiska ir tā grāmatniecības un periodikas kultūras daļa, kuru pieņemam teju automātiski un par kuru lielākoties neaizdomājamies – grāmatas vai žurnāla papīrs, vizuālais veidols, burtu šrifti… tas viss rada zināmas taktilas sajūtas, iekopējas smadzenēs. Šajā gadsimtiem koptajā kultūrā ir kaut kas dziļi cilvēcīgs, noteikti paturams kā nepieciešamība arī mūsdienu dzīvē.