Asnati Rancāni satieku viņai visraksturīgākajā gada laikā – dzimusi vasaras saulgriežos, viņa pati ir kā karsta un ziedoša pļava pirms Jāņiem, pārpilna saules enerģijas, kas ļauj dzīvot sevišķi aizrautīgi. Kopā ar māsu Aurēliju ne vien muzicē postfolkloras grupā "Tautumeitas", bet arī kopš agras bērnības ik gadskārtu piedzīvojusi to, pēc kā arvien vairāk ļaužu šodien tiecas, – saskaņu ar dabas ritmiem, spēka pilnus senču rituālus un vienojošus ģimenes svētkus.

Nejauši tiekamies neparastā laikā, kad tavā grupā notiek pārmaiņas, – par aiziešanu no "Tautumeitām" paziņojusi Lauma Bērza, tāpēc nevaru nepajautāt, kā tas ietekmē palicējas. Vai, ansambli radot, par to domāji kā savu mūža grupu, savu "Prāta vētru" - nemaināmu veselumu, kurā neviens no jauna nevar ienākt, vai arī tieši pretēji, varbūt vēlējies radīt no sevis neatkarīgu organismu, kas dzīvo pats savu dzīvi un pat pārmantojas, no kura oriģinālās tautu meitas var izaugt, dodot vietu jaunajai paaudzei?

Vēl aizvien mums ir ļoti sāpīgi. Tā nav mums priecīga ziņa, lai arī to nevar saukt par pavērsienu, jo visam, protams, ir savas likumsakarības, taču jāatzīst, ka pamats zem kājām mums visām sašūpojās. Lai arī esam sešas, kas ir diezgan daudz, tieši tad, kad satiekamies visas kopā, izveidojas tā maģiskā enerģētika. No otras puses, esam pieradušas diezgan daudz koncertēt arī piecatā un pat četratā, jo ir dzimuši bērniņi, ārzemju braucieni un vienkārši kāda vienmēr var netikt. Skaitlis pieci savā ziņā ir ļoti ērts – var sakāpt vienā mašīnā, daudz vieglāk ietilpt selfijā ar pieciem apjomīgiem kroņiem, un tomēr situācija, kad viena no mums ansambli pametusi, rada lielu diskomfortu. Šobrīd par jaunu dalībnieku uzņemšanu noteikti nedomājam, bet...

Komentāri
CopyDraugiem X Whatsapp